"Svētku rīta saulīte mirdzēja caur plāniem, gaišiem padebešiem, un putnu balsis atskanēja siltā, klusā gaisā. Ap pulksten astoņiem jau viesi sāka rasties, visvairāk tālnieki, kas nebija zinājuši noteiktu stundu, kad dziesmas sāksies. Tie nāca arvien biezāki kājām un braukšus, līdz pēdīgi bija lasījies tāds ļaužu pulks, kā reti te būs redzēts. Dikļu pagasta skolā apsveicinājušies, balsis izmēģinājuši, tie nāca uz dziesmu placi, no klausītāju pulka uzmanībā gaidīti. Kad tie vienā korī Dievam par godu un savai tautai par liecību četrām balsīm dziedāja, tad klausītājiem sirds līdz uz augšu devās svētku līksmībā."
Apdziedāšanās dziesmas III Vispārējiem latvju dziesmu svētkiem, veltīdams tās "mūsu dižāko dziesmu svētku mīļiem dziedātājiem un dziedātājām", sakārtoja, aiz pseidonīma Jāsēnu Plikšis slēpies, toreiz universitāti tikko beigušais Rainis.
1926. gadā, sagaidot VI Dziesmu svētkus, komponists Jāzeps Vītols rakstīja:
"Bet dziesmu svētkiem tomēr paliek un vienmēr paliks savs stiprais morāliskais, savs neapšaubāms politiskais spēks; tiem piešķirts uzdevums paralizēt tautas skaldīšanas procesu: dziesmā visi satiekas uz vienas platformas, vienā idejiski apvienotā frontē. Lai sestie dziesmu svētki būtu patiesi vienotās Latvijas svētki! No tiem nav atstumts, nav izslēgts neviens. Korī nebūs ne šķiru, ne partiju. Darait tā, ka arī klausītāju starpā nebūtu ne šķiru, ne partiju! Aizmirstiet visi parastās dienas smagumu, pelēkumu."
1938. gadā IX Dziesmu svētku uzrunu prezidents Kārlis Ulmanis noslēdza ar vārdiem: "Tev mūžam dzīvot, Latvija".
1948. gadā X Padomju Latvijas Dziesmu svētkus Arvīds Pelše atklāja ar vārdiem: "Komunistiskās partijas vadībā, dziesmu skandinādami, mēs ejam strauji uz priekšu. Pārvarēdami visas grūtības, ceļam jauno, skaisto padomju dzīvi."
1973. gadā Dziesmu svētku simtgade sirdī bija palikusi Imantam Ziedonim:
"Kaut kas ir uzkrājies puķu kātos, visu dienu dziedātāju rokās turētas, tās nu ir nogurušas un laikam aizmigušas. Tā tajās rokās apvītušajos puķu kātos ir iejusta un iesildīta iekšā arī mana mūža programma: dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju. Raksturīgi, ka latviešiem nav daudz varoņdziesmu par karadarbiem un uzvarām, bet daudz dziesmu par dziedāšanas varēšanu, par dziesmu varu."
1990. gada XX Dziesmu svētkos, uz Latvijas neatkarības sliekšņa, Māra Zālīte rakstīja par tautasdziesmas gaismas enerģiju:
"Latviešu tautasdziesmas, no aizlaikiem nākdamas, uzkrājušas sevī milzīgu gaismas enerģiju. Pāri par miljons četrrindes un meldijas glabā sevī augsti izkoptu ētisku un estētisku sistēmu. Caur to realizējas paaudžu garīgā saistība, kad reālās paaudžu saites tika nežēlīgi ārdītas. Sevišķi šajā gadu simtenī."
Divdesmit pieci ceļa stabi mūsu Dziesmu svētku garajā, noturīgajā vēsturē. Ceļš, kas vijas no mācītāja un rakstnieka Jura Neikena kalniņa Dikļos. Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju. Divdesmit piecas ceļa zīmes – tautas pašapziņas, spēka un dziesmu prieka zīmes. Tautas dejas, rakstu un tautas tērpa laika zīmes. Cauri laikmeta līkločiem, pāri vēstures krācēm un varas maiņām. Skaists, plats, saulē apspīdēts dziesmu ceļš, kura ceļa stabi kopā ar dziesmu vēsturi stāsta veselas tautas vēsturi. No nedrošiem savas pašapziņas apzināšanās soļiem līdz savai valstij, kas daudzkārt pārbaudīta laikmetu griežos. Savrupinātie tautas zari, kas ikkatrus Dziesmu un deju svētkus savijas ciešā lapotnē.
Divdesmit pieci Latvijas atskaites punkti. Mūsu tautas sirdsbalsības atskaites punkti. Tautas dziesmas un vēstures dvēsele tajos ierakstīta spēcīgi un skaidri. Kamēr tālumā vīdēs nākamais ceļa stabs, mēs būsim gājēji. Savas tautas, valodas un dziesmas gājēji.