Karapetjana filmas vide – Rīgas priekšpilsētas, valoda – krievu. Ar to pietiek, lai tā sauktie valsts patrioti šo filmu ignorētu. Tāpat kā cilvēki, kas mīt tā sauktajos “migrantu guļamrajonos” ignorē faktu, ka Padomju Savienības vairs nav, līdz kādā brīdī ar milzīgām sāpēm attopas nekurienes vidū.
Klāvs Elsbergs reiz rakstīja – “tur kur staigā dažs no mums/ kārtīgs cilvēks neies”. Kādreiz mēs ar suni tur reizēm iegājām gan. Zoļiks, Ķengarags, Ziepčiks, Purčiks, Pļavniki, Bolderaj. Daudzstāvu namu pagalmos spēlējas bērni un bulterjeri, puiši treniņtērpos mazgā bumerus, pa atvērtiem logiem grand grupas Korņi un Laskovij maj. Tas, kurš šajos pagalmos iedomātos sludināt par kultūru, valodu un latviešu pamatnāciju, visticamāk, smagi norautos. Aptuveni 300 000 “cilvēku tur”. Nesen savā slejā Arnis Balčus viņus sauca par citplanētiešiem, pēc ieraksta nepilsoņu pasē – alien.
Es lāgā neticu tam, ka politiķi pēc referenduma spēs apsēsties pie sarunu galda un risināt problēmas, kas samilzušas starp diviem lieliem blokiem – tiem, kas dzīvo ar ulmaņlaikiem sirdī, un tiem, kas dzīvo ar brežņevlaikiem prātā. Neticu, jo vispār neticu politiķu tirgum. Pilnīgi atšķirīgi ieskati par nozīmīgiem Latvijas vēstures posmiem pagaidām noārda jebkura dialoga iespējamību. Agri vai vēlu mums nāksies citam par citu interesēties, izprast, sarunāties un iemīlēt, lai iegūtu prieka pilnu ārēju vienlīdzību, ko pieprasa vesela sabiedrība. No abu pušu skatupunkta šobrīd tas liekas neiespējami.
Bailes parasti rodas no citu biedēšanas. Viens – ja kaut kas nepatīk, kravā čemodānu, taisies uz Krieviju! Otrs pretī – par maz jūs izveda uz Sibīriju! Okupants! Fašists! Nekas netiek darīts, lai saskaņotu oficiālu viedokli, kā tad īsti notika Baltijas valstu iekļaušana PSRS. Viena puse uzsver, ka nevienā no valstīm nav ticis fiksēts neviens pretestības akts padomju aneksijai – puķes uz tankiem gan meta, tādas fotogrāfijas ir. Otra puse uzskata, ka okupācija notika jau 1939. gadā, kad pēc Molotova – Ribentropa pakta Maskava piespieda Baltijas valstīm parakstīt Sarkanās armijas karaspēka bāzu līgumu.
Izveseļošanās varētu sākties ar sociuma iedvesto priekšstatu atmiršanu. Grāmatā Personīgā Latvija skaidri redzams, cik viss ir relatīvs (lai man piedod Agnese Krivade, šie bija viņas vārdi). Cik trausla ir katra personiskā biogrāfija. Bija, kas jundās slavēja Ulmani no sirds, un bija, kas nolādēja, stāvēdami rindā pēc zupas Daugavmalā. Latvija nebūt nebija viendabīga attieksmē pret kreisuma slimību. Rainis, atbraucis no Šveices, pirmo nobučoja sarkano karogu, par ko viņam ilgi netapa piedots. Manam vectēvam sociķa apliecība visu mūžu glabājās aizbāzta aiz jumta spāres. Klimoviča grāmatā viens no varoņiem Kārlis Zālītis apgalvo: “Pašlaik sāku domāt, ka Ulmanim pietrūka vēl vieni, teiksim, pieci līdz desmit gadi, jo latvieši vēl nebija simtprocentīgi apvienoti, bija daudz kreisi noskaņotu cilvēku. Es pat neteiktu – komunisti, bet kreisi noskaņoti.” Padomju Krievijā trīsdesmitajos gados darbojās ap 200 000 latviešu, visi piektā gada revolūcijas dalībnieki, kas pēc tam palika Krievijā. Ja papēta papīrus, piemēram, par padomju kara izlūkiem Francijā, Vācijā, Anglijā – gandrīz neviena leiša vai igauņa tur neatrast, tikai latviešu uzvārdi. Protams, ka 1937. gada Staļina tīrīšanās no 200 000 tika iztīrīti gandrīz puse – ap 70 000 latviešu. Runājot par staļinisma noziegumiem, komunistiem pēkšņi piemetas afāzija – viņi nespēj nosaukt komunismu par līdzvērtīgu ļaunumu fašismam un to nosodīt, nespēj adekvāti ieraudzīt Staļina dramatiskos postījumus tautu vēsturēs. Lieki teikt, ka Krievijas oficiālā vara nav nožēlojusi savas priekšteces noziegumus. Varam tikai iedomāties cik daudz garīgu miroņu staigātu pa pasauli, ja Vācija pēc Otrā pasaules kara būtu ieņēmusi nostāju, ka ebreji paši vainīgi pie sava posta.
Socializācijas radītie stereotipi, klišejas un zīmogi arī otrai pusei liedz skart cēloņu lauku, skaidri redzēt notiekošo un spēt to mainīt. Lielam vairumam atmiņās par kara laiku saglabājies kulturāla nacistu armijas zaldāta tēls, kurš mazgājas ar ziepēm, buktē bikses un dāvā bērniem šokolādītes. Tas, ka nacisms bija milzīga sērga, kas lēma nāvei gandrīz visus Latvijas ebrejus, tiek par maz apzināts un nožēlots. Andrejs Skailis savā atmiņu grāmatā Pliks rakstnieks laikmetu vējos raksta: “Tagad bieži nākas dzirdēt un lasīt, ka latviešus uz Sibīriju aizveduši krievi, bet žīdus apšāvuši vācieši, un jaunā paaudze tam tic. Īstenība ir drusku jocīgāka – grupās, kas izvedamos arestēja, sēdināja smagajās mašīnās un pēc tam stūķēja vagonos, parasti bija tikai viens krievs vai mongolis no NKVD karaspēka, pārējie visi latvieši, strādnieku gvardi un padomju aktīvisti. Bet žīdus pēc vācu ienākšanas šāva mūsu pašu sirdsskaidrie jaunekļi ar vāciešu dotajām plintēm. Toreiz viņi staigāja Latvijas armijas uniformās bez uzplečiem un katram ap piedurkni bija zaļa lente, uz lentes – miroņgalva.”
Skaiļa citāts ir lielisks piemērs ačgārnai domāšanai, ar ko aizraujas visu krāsu citplanētieši – “domāt tautībās”. Visi krievi, visi latvieši, vācieši, ebreji... Cik absurdi! Ne tautība, bet cilvēku personiskās izvēles draudošas nāves priekšā viņus padara par labēju, kreisu, demokrātisku vai ekstrēmu politisku uzskatu indivīdiem. Diemžēl a priori kategorizēšana pēc tautības Austrumeiropā ir sena tradīcija, par to runā Valentīna Freimane grāmatā Ardievu, Atlantīda!: “Savā bērna iztēlē salīdzināju divu dzīves vietu atšķirības, tās atgādināja man divas mēbeles: Berlīne ir skapis, bet Rīga – kumode. Skapī visas drēbes sakarinātas rindiņā kopā un kombinējamas pēc vajadzības un patikas. Kumodē visas mantiņas saliktas pa atvilktnēm. Atvilktnes aizvelk ciet, un salikt to saturu dažādās kombinācijās nav pieņemts. Sadzīvo mierīgi, taču aizvien saglabājas iepriekš nolemtā atšķirtība.”
Freimane uzskata, ka tiesiskā valsts, pilsoņu kopības apziņa – par to visu tika runāts pirms Ulmaņa puča un parlamentārās demokrātijas likvidēšanas, jo vēlāk psiholoģiskā atmosfēra mainījās, veselīga un respektējama nacionālā pašcieņa arvien vairāk tika uzpumpēta līdz patmīlīgam, bramanīgam dižnacionālismam.
Mēs, protams, varam atlikt dialogu un saglabāt iepriekš nolemto atšķirtību pa atvilktnēm, tikai japatur prātā – ja mēs nerunājam, mēs zaudējam dzīvības.