Noteikumu saturam nav nozīmes – jaunais vadītājs var būt iepriekšējā dēls kā viduslaiku Francijā, dēls vai meita kā Lielbritānijā, audžudēls kā Romas impērijā, politbiroja izraudzīts "aparatčiks" kā Padomju Savienībā vai, teiksim, cilvēks, kurš līdz šim ar politiku profesionāli nekad nav nodarbojies, bet ir tīkams parlamenta vairākumam, kā Latvijas Republikā.
Skaidrs, ka nepietiek ar to, ka varas pārņemšanas process notiek atbilstoši likumam. Konkurentiem un sabiedrībai kopumā ir jāatzīst, ka likums ir jāciena, ka varas nomaiņa ir notikusi likumīgi, un ar tās rezultātu ir jāsamierinās. Piemēram, XVI gadsimtā Osmaņu sultāni īpaši nepaļāvās uz radinieku labo gribu un, nākuši pie varas, drošības pēc lika nožņaugt visus savus brāļus, brālēnus un viņu bērnus. Demokrātija ir diezgan elegants veids, kā nodrošināt varas nomaiņu, jo, pat ja izvēle izdarīta kļūdaini, sabiedrība nav spiesta sadzīvot ar savu izvēli gadu desmitiem. Tomēr būtu kļūdaini domāt, ka demokrātiska sistēma pati par sevi nodrošina stabilitāti. Pašai sistēmai vajag leģitimitāti un cilvēku uzticību.
Es nezinu, vai Latvijai nepieciešams tautas vai Saeimas vēlēts prezidents. Cita lieta, ka man diezgan nesaprotama liekas doma, ka tautas vēlēts prezidents varētu būt alternatīva partiju ķīviņiem un stāvēt pāri partiju politikai. Kā gan viņš vai viņa varētu kaut ko praktiski ietekmēt bez domubiedru (partijas) atbalsta un klātbūtnes daudzajos politiskajos procesos? Vienlaicīgi nerimstošās diskusijas par prezidenta izvēles procesu liecina, ka sabiedrība šim procesam neuzticas.
Var, protams, uzdot jautājumu, kādu mēs vēlamies prezidentu. Un var aicināt uz diskusiju inteliģenci un kultūras cilvēkus, kā to dara Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis. Šāda diskusija ir dabisks demokrātisku vēlēšanu elements. Kaut kādā mērā to var uzskatīt par sabiedrības papildu spiedienu uz tās pārstāvjiem Saeimā. Tomēr galvenais jautājums, manuprāt, ir nevis tas, kādam jābūt prezidentam, bet kāpēc sabiedrības neuzticēšanās neliek politiķiem mainīt viņu paradumus, arī – izvēloties prezidentu.
Turklāt, pat ja pieņemam, ka deputātus interesē kultūras cilvēku domas, var diezgan viegli paredzēt, ka vēlamo prezidenta īpašību saraksts būs tik plašs un raibs, ka neviens cilvēks nespētu tās visas iemiesot un jebkuram piemitīs vismaz daļa no tām. Senajā Spartā bija divi valdnieki, varbūt arī Latvijai noderētu divi prezidenti? Viens "runātājs", otrs "darītājs". Lai gan labāk tomēr ne. Daudz ticamāka ir iespēja, ka deputāti izvēlēsies divus vienlīdz "drošus" prezidentus. Iedomājieties – divi Andri Bērziņi, un abi "darītāji".