Tagad un turpmāk mēs arvien atcerēsimies šī cilvēka īpašo sniegumu visai valstij, tautai un arī cilvēciski ikvienam. Vai gan dažkārt nespējam vismaz iztēlē justies kā Petera un Paula Manai Dzimtenei koristu pulks?
Varu tikai apbrīnot, kā dzejnieks vienlaikus spējis būt literāts un arī politiķis. Šķiet, ka tās ir gaužām attālinātas sfēras – politika visu vēro tikai tālplānos, dzeja aicina pietuvoties un apjaust pilna iekšupvērstā tēlojuma jaudu. Tomēr, nedaudz pietuvinoties cilvēku apziņas atšķirībām, varam rast daudzus piemērus, kuros cita iekšējā pasaule stipri atšķiras no mūsējās. Un tad mēs meklējam "savējos", līdzīgākos. Tā, lasot nesen latviski izdoto analītiskās psiholoģijas veidotāja Karla Gustava Junga grāmatu Atmiņas. Sapņi. Domas, sajūtos tuvāks šī autora pasaules kārtības izpratnei. Mani vienmēr ir pārsteidzis, kāpēc cilvēki ignorē savā iztēlē miega "skatuves ainās" redzēto. Tā taču arī ir mūsu dzīve. Vismaz trešdaļa visa ilguma. Sapņa izpēte sniedz iespējas labāk izprast sevi "īsto", nevis tikai sabiedrisko attiecību spēles noteikumus ievērojošo.
Nav jau tā, ka no kopuma noteikumiem būtu jāizvairās. Vienkārši derētu neuztvert sevi kā mērošu instrumentu. Nesalīdzināmi sapratnes paņēmieni: mērīt pulsu ar tehniskām iekārtām būtu kas cits nekā teksta autora asinsrites raisītās dzīves enerģijas siltuma sajušana.
Politikas tehnoloģijas nerādās salīdzināmas ar mākslas dabisko viļņojumu. Taču mūsu dzīves izpratnes veidotājs Jānis Peters, redzams, ir spējis tvert pasauli visā kopainā. Kas zina, varbūt arī savu ziemu piedzīvojis literārā teksta vilkmē, to neviens neuzminēs nekad – tikai ikvienam nāksies reiz piedzīvot. Vai gan ziemas tēma neieskanas jau bluķa vilkšanas ainā Ziemassvētkos, par kuru savā dzejā stāstīja Peters jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados?
"…tonakt jāju ap cūku kūti slotaskātā: "Cik ilgi būšu?"
Cūku lielmāte atmurkšķēja: "Mūžu, mūžu, tik vienu mūžu."
Šīs ainas nav svešas nevienam. Taču laikam jau būtiskāka varētu būt runa par mantojumu. Pasaule, kurā šobrīd dzīvojam, ir radīta, lai tajā ieaustos nākotne un tās iemītnieki ar saviem atšķirīgajiem sabiedriskās spēles noteikumiem. Vai, apzinoties pagājušo domājumu enerģiju un ietekmi uz saprāta ainām, varētu apgalvot, ka atšķirīgais cits spētu būt labāks, nekā tas ir šobrīd? Iespējams. Taču skaidrs ir arī: bez diženo dzejas un sabiedriskās darbības mantojuma tā noteikti būtu daudz, daudz sliktāka – nomācoša un skumja, kā Petera vārdiem varētu teikt: "Sens raksts. Vecs uguns. Es tik sens. Cik mūžīgs gods, tik mūžīgs kauns."
Atvadoties vēl tikai tālo gadu atskaņas no Petera dzejas, ko viņš jau novēlējis mums, kas piedzīvojuši šos laikus:
"Tie, kas ceļas sakož zobus
Un starp zobiem sakož vaidu."