Zemais grāmatplaukts, ja skatāmies pa kreisi tālāk, ir vienīgā gaišā vieta telpā, jo pie tā pieskrūvēta naktslampiņa (disko ēras griestu lampu, Lauras dāvanu, nelietoju tikpat kā nemaz), zem tās ir kaudze ar nesen lietoto literatūru, kas nez kāpēc nav spējusi atgriezties savā vietā plauktā, pamazām pārvērsdamās par naktsgaldiņu netīrām kafijas krūzēm un alus korķīšiem. Piemēram, Loģiski filozofiskais traktāts, Margo dāvana, Pjotra Vaila grāmata, Svena dāvana, un Portrets Latvijā. 19. gadsimts, Toma dāvana. Tur ir arī divas ierāmētas fotogrāfijas – es ar draugiem tumsā, Džima dāvana, un balta betona siena, smalks arhitektūras foto, dāvana no Virdžīnijas.
Savandītajā gultasvietā, trīs, komats, divi kvadrātmetri, vienā stūrī ir šis tas pēdējās dienās mugurā bijis, otrā – dators, kas spotifajā klusi pilina kaut ko uzspēlētu noskaņas radīšanai, vai. Pāri pretim tāpat ar sadzīvi noaudzis flotes krāsas dīvāns, dīvains pirkums savulaik, pie tā kājām – starp žurnāliem un vārdnīcām – kopš jūlija vidus līdz galam neizkrāmēta Lafuma mugursoma, Edmunda dāvana. Virs tā pie sienas spogulis melnā rāmī, Evelīnas dāvana, un sienas pulkstenis melnā ietvarā, Kaspara dāvana; tas kavē, es zinu, tieši desmit minūtes un tāpēc nav jāregulē, jo nav jau grūti sarēķināt. Gultas otrā pusē, blakus globusam, Lienes dāvanai, kas, žēl, vairs nedeg, ir Alfonsa Muhas plakāts ar jūgendstila dāmu, Madāmas dāvana, tad vēl arī pie sienas pieslieta prāva planšete ar Majoru sporta laukumu zilganos vasaras vakara toņos no kādas tikpat kā aizmirstas arhitektūras izstādes un Jāņa dāvana virs tās, kaut kas nesaprotams no Japānas – saukšu to par laimes karekli.
Otrajā etažerē pēc atgriešanās pa īstam ievākusies tikai savādā kompozīcija ar melnkoka Ganešu, Līgas dāvanu, tāda paša melnkoka trim pērtiķiem – ļaunu neredzēt, ļaunu nedzirdēt, ļaunu nerunāt –, Edmunda dāvanu, un ķīniešu keramikas svilpavnieku, Renātes mammas dāvanu, kas ir pārvērties par svečturi, kamēr viss neatkarīgai praktiskajai dzīvei nepieciešamais joprojām stāv trīs kartona kastēs blakus istabas durvīm.
Ja skatās no loga, pie kura šobrīd pīpēju, – ļoti skaisti smaržo pielijušais mežs, dieva dāvana, kopā ar to arī viegls tabakas, uz atzveltnēm žūstošu slapjo drēbju un drīz zudušo neseno pieskārienu aromāts –, nekā cita manā ermitāžā vairs nav. Un arī morāles nekādas nav.