Parasti šādus vecīšus aizved sapelēšanai kādā kambarī, tikai ne šos. Kad Pink Floyd ierakstīja albumu The Dark Side of the Moon, studijā skaņu inženieri veidoja ierakstu tieši ar šādiem skaļruņiem. Ārstēšanai bija nepieciešams nevis parasts mehāniķis, bet gan burvis, kurš varētu pārvērst vectētiņu atpakaļ ziedošā jauneklī, un pēc ilgas taustīšanās es klauvēju pie Vladimira durvīm.
Meistara darbnīca, kā jau sagaidāms, bija piekrāmēta ar skaļruņiem. Tik tālu piekrāmēta, ka brīvā darba galda virsma bija mērāma divu elkoņu platumā. Ak jā, vēl celiņš, kas aizveda līdz padilušam dīvānam, uz kura pacienti dalās savos kreņķos. Bēdas uz šī dīvāna visiem ir vienas – no stiprinājumiem izplīsuši skaļruņi, savukārt Vladimirs ar daudzajām līmes pudelītēm ir vienīgā cerība gadījumā, ja patiešām vajadzīgs faķīrs, un tādus meistarus neviena skola neskolo. Pat ja gatavotu – strādāt varētu tikai tie, kuri līdzīgi neiroķirurgam spēj savaldīt milimetra desmitdaļas. Šim darbam, tāpat kā klavieru skaņotājam un vijoļu meistaram, ir nepieciešams specifisks talants, kas var uzplaukt tikai labvēlīgā klimatā.
Strādājot izglītības sistēmā, man ikdienā jāsaskaras ar standartiem un obligātajām prasībām. Ne reizi vien no skolas ir nācies atskaitīt "nepareizus" audzēkņus, kuri nespēj izpildīt ministrijas apstiprināto programmu, kas ievadītu jaunieti darba tirgū. Atceros, pirms dažiem gadiem no skolas tika izslēgta klusa, savrupa meitene – pilnīgi bezcerīgs gadījums. Lērums nenokārtotu parādu un komunikācijas problēmas ar pasniedzējiem. Pagāja divi gadi, notikums aizmirsās, līdz pēkšņi grāmatu veikalā jaunumu stendā manā priekšā stāvēja fantāzijas žanrā izdots 200 lappušu biezs romāns, kura autore bija mūsu nesekmīgā audzēkne – tā pati, kura nevarēja izpildīt normatīvus kompozīcijā un amata apguvē.
Ir skaidrs, ka klasiskā izglītības sistēma, kas darbojas pēc 100 gadu veciem uzskatiem, sabiedrības modelī, kāds ir XX gadsimtā, nestrādā. Situācijā, kad audzinām speciālistus darba tirgum un pildām valsts pasūtījumu atbilstoši profesiju standartiem, tiek noslāpēts milzīgs skaits talantu. Toreiz, industriālajā laikmetā, bija vajadzīgi izglītoti rūpnīcu strādnieki un tie, kas viņus apkalpo, taču laiki ir mainījušies – šodien ir vajadzīgas idejas. Mūsdienās ir būtiski, lai cilvēks nevis vienkārši strādātu, bet attīstītu to, ko viņš spēj izdarīt veiklāk par jebkuru citu pasaulē. Skaidra risinājuma šai problēmai nav nevienā valstī.
Kad nodevu skaļruņus Vladimiram, viņš piebilda, ka var strādāt tikai tad, kad par naudu nedomā, jo citādi nekas neizdodas. Meistars izpildes laiku nevarēja nosaukt, jo strādā tikai tad, kad ir iedvesma. Viss pilnīgi pretēji tam, ko māca skolā un kā ir jāveido veiksmīga karjera. Tieši šie vārdi man lika noticēt, ka papīra skaļruņi būs salīmēti tā, lai Pink Floyd skanētu kā pirms 40 gadiem Londonas studijā.