Šoreiz bija citādi. Biļetes uz Elmāra Seņkova iestudēto Sarkangalvīti un vilku Nacionālā teātra nopirku, nesagaidījusi recenzijas. Bija divi faktori, kas darbojās kā zināms uzticības kredīts. Pirmkārt, mums abām ar desmitgadīgo meitu labā atmiņā palicis Nacionālā teātra iestudējums Sudraba slidas (ir cerība, ka teātris turēs ģimenes lugām uzlikto kvalitātes latiņu), otrkārt – pēc Purva bridēja noskatīšanās Jaunajā zālē, abas ar savu 17 gadīgo meitu nospriedām, ka uz Seņkovu ir vērts iet.
Sens pasaku motīvs cerīga režisora interpretējumā rādījās laba izvēle kultūras dzīves baudīšanai kopā ar divām dažāda vecuma meitām, kuru intereses, protams, ir visai atšķirīgas.
Pirmo nelielo stresu manai lielajai jaunkundzei sagādāja pirmskolas vecuma bērniem pilnā skatītāju zāle. Bažas, ka tā būs tikai sīko izrāde, pastiprina izrādes sākuma daļa – ne smakas no seņkovisma. Didaktiski Sarkangalvītes Mammas (Daiga Gaismiņa) spriedelējumi par brokastīm, kā svarīgāko dienas ēdienreizi un vērtīgajiem vitamīniem. Pēc mazo bērnu reakcijas zālē redzams, ka viņiem patīk visnotaļ aušīgās Mammas ņemšanās pa virtuvi, lidinot pa gaisu kastroļus, sīpolus un vēl visvisādus priekšmetus. Mazākā meita gan aizrāda, ka pīrāgus cepot, vajag saņemt matus. Tie, krāšņi un rudi, abām – Mammai un Sarkangalvītei (Inga Misāne-Grasberga), nokarājas līdz pat pīrāgu mīklai.
Bērnu izrādēs ierasts, ka režisori piespēlē kādu mizanscēnu, jociņu vai zemtekstu tieši pieaugušajiem. Kā tad! Sagaidu pirmo arī no Seņkova - aveņu vīna pudeles veidolā, ko Sarkangalvīte slepus ieslidina groziņā, dodoties ciemos pie Vecmāmiņas (lai gan Mednieks vīnu nesis Mammai, un izskatās, ka abiem nekas nebūtu pretim to vēlāk arī iztukšot).
Beidzot uz skatuves parādās personāži, kas piesaista arī manu un lielās meitas interesi - meža zvēri ar asprātīgi konstruētām stiepļu galvām (scenogrāfs: Reinis Dzudzillo, kostīmu māksliniece: Krista Dzudzillo). Patīk, ka konstrukcijas netraucē saskatīt aktieru izteiksmi, taču prieku par atjautīgo zvēru masku risinājumu aizēno saturs. Kā režisors pieteicis izrādes anotācijā, lugas jēga ir "pastāstīt par dabas likumiem". Taču to jau dažos vārdos izrādes sākumā paveikusi Mamma, Sarkangalvītei un pārējiem bērniem skaidri un gaiši izstāstot, ka visi grib ēst: es gribu ēst, Tu gribi ēst, un vilks arī grib ēst. Bez ēšanas mēs nevaram dzīvot. Zaķa, Bebra, Tītara, Oda un Ķirzakas (tā saucamā Meža parlamenta) ņemšanos, kas balstīta politikas aizkulisēs, es uztveru kā kārtējo nodevu pieaugušajiem, visticamāk tai Nacionālā teātra skatītāju auditorijai, kuri iecienījuši Žurkas Kornēlijas politiskos kabarē. Mazie bērni acīmredzami garlaikojas (bet tikmēr ir laiks apspriesties ar mammām, ka, skaties, Bebrs ir Česlavs Komarovskis no Ugunsgrēka), mēs ar vecāko meitu meklējam līdzības ar Alisi Aizpogulijā; saskatu un saklausu parafrāzes no Briljanta rokas, Šurika piedzīvojumiem, iespējams, kāda Ilfa un Petrova darba).
Laiku īsinu, priecājoties par Zaķa (Ainārs Ančevskis) plastiku, un vēl joprojām neatmetu cerību sagaidīt kaut ko no Seņkova. Kā svaigs malks ir Vilka dziesma, kurā Vilka galvas stieples konstrukcija izgaismojas uz melna fona, piešķirot izrādei modernu piesitienu (žēl, ka režisors šo veiksmīgo paņēmienu neizmanto vairāk. Iedomājos, cik aizraujoša uz melnā fona izskatītos luminiscējošā Vilka pakaļdzīšanās Zaķim). Taču attiecību Vilka un Zaķa starpā nav vispār, kaut žēl. Jo visu enerģiju Zaķim nākas izšķiest intrigu pīšanā, lai turētos pie varas. Bet iespējams, tieši Vilka un Zaķa saspēle daudz vienkāršākā un dinamiskākā formā ļautu režisoram bērniem pastāstīt par "dabas likumiem".
Ja Zaķim vēl ir gana laiks izpausties un parādīt savu zvēra dabu, tad par Vilku, izņemot to, ka viņam ir viegla neiroze, jo necieš, ka viņam kāds pieskaras, īsti vairāk arī neuzzinām.
Pirmo reizi mana lielā meita iespurdzas, kad Vecmāmiņa (Inta Tirole), kura nozaudējusi brilles, sajauc Sarkangalvīti ar Vilku - paijā Vilka spalvaino rumpi, guldina gultā, visbeidzot pati apguļas blakus Vilkam.
Un tad tas notiek! Izrāde it kā iegūst otro elpu! Skatuve atdzīvojas, režisors ar scenogrāfu atjautīgi atrisinājis pāriešanu no ārskatiem, kurā redzama darbība caur mājas logu, uz iekštelpu, kurā risinās pati darbība. Dekorācijas mainās, dinamika pieaug.
Vecmāmiņas un Sarkangalvītes aprīšanas ainu simbolizē mājas silueta iegrimšana tumsā un asinssarkanas gaismiņas iedegšanās logā. Biedīgi, bet gaumīgi. Un tad scēna, kuru izbaudu arī es, kā pieaudzis skatītājs! Vilkādas tapsēts nams, pie kura uzraksts – Vēdera iela. Beidzot esmu sagaidījusi Seņkovu! Uz skatuves - Vilka vēders; vēl vairāk – skatītājs tiek vēderā iekšā. Tur redzama Vilka sirds, un izskatās ļoti roķīgi – jau iedomājos, kā tā sāks pukstēt, tuntulīgo zvirbuļu orķestris uzraus kārtīgu metālu un beidzot Grasbergs dabūs izspēlēties. Bet... Vilkam šāda iespēja netiek dota. Sāku fantazēt, ka Vilka vēderu varēja izbūvēt kā mazu Akvaparku, kur pa caurulēm un slidkalniņu Vecmāmiņa ar Sarkangalvīti varētu nošļūkt lejā vēderā, lai nav jākāpelē pa trepēm. Bet - tās jau tādas fantāzijas, ko pieaugušais fantazē, kamēr bērni skatās izrādi.
Beidzas viss labi un laimīgi – Mednieks atnāk un izglābj gan Vecmāmiņu, gan Sarkangalvīti; Sarkangalvītei ir laba sirds un viņa neļauj Medniekam Vilku nošaut, un Vilks kaut kur aizskrien. Meža parlaments pieņem sirsnīgākus likumus, un visi ir laimīgi. Mēs ar meitām arī – par to, ka pavadījām šo pēcpusdienu kopā un par to, ka uz brīdi satikāmies ar Seņkovu.