Savu pēdējo, tikai piekto pēc skaita pilnmetrāžas filmu Grūti būt Dievam, Germans filmēja divpadsmit gadus. Dēls sola, ka tās fināla fāze – ieskaņošana un kopēšana - līdz maijam, kad filmai gaidāma premjera Kannu kinofestivālā, tiks pabeigta.
Germans ir kauls no Pēterburgas/Ļeņingradas inteliģentu ģimenes. Viņa tēvs, krievs, rakstnieks Jurijs Germans bija viens no populārākajiem un arī bagātākajiem "staļinlaika" literātiem, kaut gan nav uzrakstījis nevienu rindiņu, kas tā vai citādi apoloģizētu J.V. Staļina režīmu. Māte, ebrejiete, Tatjana Ritenberga, pateicoties vīra honorāriem, visu dzīvi varēja veltīt mājas un ģimenes pavarda kopšanai. Arī režisora Alekseja Germana un scenāristes Svetlanas Karmalitas ģimenē ir dēls – Aleksejs Germans jaunākais, kinorežisors ar krietnu starptautisku reputāciju (Pēdējais vilciens, Garpastum, Papīra zaldāts, Īssaavienojums).
Germans bija cilvēks ar ļoti grūtu raksturu, principu mākslinieks, vēl principiālāks cilvēks. Visas viņa t.s. padomju laikā uzņemtās filmas pieredzējušas visaugstākā līmeņa padomju cenzūras iejaukšanos, trīs no piecām bijušas tā dēvētās "plaukta filmas" (kas gadiem ilgi netika izlaistas oficiālā kinoiznomā). Germana daiļardi raksturo melnbaltā kinematogrāfa attēla virtuozs izmantojums, ārkārtā sarežģīta skaņas/valodas struktūra un kaitinoši jaudīgi, optimistiskajai padomju ideoloģijai kontraversāli, melni, sāpīgi un netīkami patiesi stāsti šo filmu pamatā.
Jau Germana pirmā filma Operācija Jaunais gads (1971., uzņemta pēc tēva Jurija Germana prozas motīviem) tika nolikta plauktā kā "revizionistiska, nodevīga, nepietiekami varonīga, klajš aicinājums pārskatīt PSRS armijas lomu Lielajā Tēvijas karā" (vēlāk, Gorbačova "atkušņa" laikā, 1985.gadā filma ar nosaukumu Pārbaude uz ceļiem iznāca uz ekrāniem un 1988.gadā tika apbalvota ar PSRS Valsts prēmiju). 1976.gadā Germans uzņēma filmu Divdesmit dienas bez kara (ar Juriju Ņikuļinu un Ludmilu Gurčenko galvenajās lomās, jo lomai Germana iecerētā Tagankas teātra zvaigzne Alla Demidova bija "nerekomendējamo" aktieru sarakstā). Šai filmai, kuru cenzūra centās "pārtaisīt" tās māksliniecisko ekstrēmisma dēļ, uz ekrāniem nokļūt paveicās tikai ar scenārija līdzautora Sociālistiskā Darba un Uzvaras Varoņa Konstantīna Simonova iejaukšanos. Tomēr pat jūtamie "pārmaiņu vēji" PSRS nelīdzēja, kad uz ekrāniem vajadzēja izlaist trešo Germana darbu – arī pēc tēva stāsta Mans draugs Ivans Lapšins tapušo filmu ar analogu nosaukumu – valsts ideologi to uzskatīja par tīrāko "padomju milicijas nomelnošanu" (sižeta darbība skar XX gs. trīsdesmitos gadus, kurā kriminālās pasaules un milicijas aktivitātes bieži bija saistītas, turklāt darbība risinās nepārprotama Staļina terora apstākļos). Arī šī filma, tikko "noņemta no plaukta", 1988.gadā arī saņēma Valsts prēmiju.
Nākamo filmu Hrustaļov, mašīnu! Germans veidoja septiņus gadus. 1998.gadā tā uz karstām pēdām no montāžas galda nokļuva Kannu festivāla konkursā, taču filmas pārāk specifiskā kinovaloda (puse filmas notiek gandrīz tumsā, tajā ļoti grūti saprast normālu cilvēku valodu – šķiet, ka tur buldurē lopi, turklāt tā ir vājprātīgi nežēlīga – piemēram, uz ekrāna zeki, t.i., cietumnieki, ar lāpstu izvaro vienu no filmas varoņiem vīriešiem utt.) un vēsturiski detaļu nezināšana (filma aptver 1953. gadu un Hrustaļovs ir Staļina privātšoferis) Kannu publikā izsauca šoka pilnu neizpratni. Tas gan netraucēja gadu vēlāk franču kinokritiķiem pasludināt Hrustaļov, mašīnu! par grūti pārspējamu kinošedevru. Arī PSRS filma tika izlaista mazā kopiju skaitā un praktiski līdz plašākam skatītāju lokam nenonāca.
2000.gadā Germans uzsāka darbu pie brāļu Strugacku romāna Grūti būt Dievam ekranizācijas. Kaut arī Germana scenārijs šai filmai bija gatavs jau 1967.gadā, toreiz filmēšanu uz 30 gadiem (!) aizkavēja krievu tanku iebrukums Čehoslovākijā (bet filma tika iecerēta kā PSRS un ČSSR kopprodukcija). Filmas nosaukums vairākkārt mainījās – no Arkanāras slaktiņa līdz pirmajam variantam Grūti būt Dievam. Šis ir grandiozs projekts, kura mērogu spējuši novērtēt (un jau par to izteikušies publiski) tie nedaudzie Germana draugi kinematogrāfisti un kritiķi, kuri tika pērn uzaicināti uz darba materiāla fināla fāzes seansu.
Likteņa paradokss: Alekseja Germana sen iecerētā – faktiski paredzētā debijas filma - kļuva par šī izcilā režisora pēdējo filmu, viņa Opus magnum, mūža darbu.