Īstenībā arī man nav – mana bērnība smaržo pēc vectēva cigaretēm un odekolona Rīga ar varavīksni griezta stikla flakonā, tajā skan Ostankinas bērnu raidījuma Spjatustalijeigruški. Pārējais ir koki kāpšanai, sētas bērni un vasaras, kas, tagad šķiet, nekad nebeidzās – nekā specifiski padomiska. Bet viena lieta, ko Asja teica, man iespiedīsies atmiņā – proti, pirmo reizi viņa saprata, ka ir amerikāniete, ne tikai krieviete, astoņpadsmit gadu vecumā Maskavā. Šoks, sastopoties ar sabiedrības eksistences formām, bija pārlieku liels. Kaut arī viņa ģimenē runā krieviski, orientējas kultūrā, joprojām seko ziņām no Krievijas.
Viena no nedaudzajām pieredzēm, kas mani ASV pārsteigusi, ir fakts, ka jautājums par nacionālo identitāti šeit izskatās pavisam citādāk, nekā liekas no malas. Ir aksioma, ka ASV ir multikulturāla sabiedrība, ko ikdienā, no etniskā nacionālisma pozīcijām raugoties, interpretē teju kā kultūras apokalipsi – viss ir relatīvs, saplūst, vienādojas; unikālais izzūd vai kļūst par kiča priekšmetu... Amerikāņiem tiešām ir īsa atmiņa. Bet ar identitāti tomēr ir citādi. Iepazīstoties ar šeit dzimušiem, augušiem amerikāņiem, uzkrītoši atkārtojas viena un tā pati saruna: pirmais, ko par sevi tipiski pastāsta amerikāņi, ir izcelsme. Jā, viena identitāte ir amerikāniska – visi tic vienām sociālās, politiskās kultūras pamatvērtībām. Bet katram ir svarīgi būt piederīgam arī savai etniskai kultūrai – itāļu, ebreju, korejiešu, brazīliešu...
Atmetot ciniskus politiskus iemeslus, kurus izliksimies nesaprotam, ir grūti pieņemt, ka mēs atkal diskutējam par problēmu, kas neeksistē, katrā ziņā ne tādā formā, kādā tiek ietērpta. Jo identitāte, man liekas, vienmēr ir katra paša sirds, sirdsapziņas un inteliģences jautājums, ko neviens no ārpuses nespēj ar varu pārregulēt. Vai nav paradoksāli, ka latvieši ir izdzīvojuši teju gadu tūkstoti ilgušos asimilācijas draudos, bet jūtas apdraudēti kā vēl nekad divdesmit brīvības gados? Es domāju, ka ar latviskā identitāte patiesi ir apdraudēta. Tikai to apdraud nevis krievi, bet gan latviešu izglītības, kultūras, morāles līmeņa krišanās. Un patiesi traģiskais fakts, par ko mēs pat neesam sākuši runāt, proti, ka valstis tiek veidotas un pastāv lielu ideju dēļ. Bet Latvija kopš 90. gadiem šķiet valsts bez idejas, tikai ar pagātnes mantojumu, kuru gan apliecina vārdos, bet ne domās un darbos.
Es, protams, nevaru vispārināt, jo universitātes nav gluži tipiska vidusmēra amerikāņu sabiedrība. Bet tas, manuprāt, lieku reizi demonstrē, ka valsts, sabiedrības un identitātes attiecības ir krietni sarežģītākas par Latvijā dominējošo melnbalto versiju.
Nacionālo piederību Latvijā lielākoties izprot kā etnisku, ne valstisku identitāti. Kaut arī pēc būtības katrā sabiedrībā aktuālas ir abas šīs izpausmes. Koncentrēšanās uz savu tautu, kultūru pretstatā valstij kā dzīvam organismam ir saprotama – mums ir gara kolonizācijas pieredze un, ja cilvēki jūt, ka viņu identitāte ir apdraudēta... Bet vai tiešām jūt? Jo – kā tad izskaidrot, ka tik daudzi latvieši gatavi glābt savu kultūru, valodu un piederību, apkarojot krievus, bet retais cīnās par to ar latviešiem, kas kropļoto valodu, nemācās savas valsts un kultūras vēsturi vai traucē latviskai identitātei uzmirdzēt jaunā spožumā mūsu mākslas, zinātnes, ekonomikas u.c. sasniegumos? Kuri nerodas tāpēc, ka pašiem latviešiem neatrodas griba un gudrība atbalstīt savus darītājus, ne tikai klaigāt līdzi runātājiem.