Teiksmā viņu iemieso galvenais varonis Nihils, kurš iet bojā nākošā Rīgas maratona laikā, kad viņam trases malā enerģijas dzērienu pasviež puisītis, kuru uzsūtījuši vietējie specdienesti.
Manuskriptu sadedzināju kamīnā. Šo izvēli nošpikoju no Gogoļa. Un tik nevainojams tas mans heksametrs nemaz nebija. Protams, tas viss notika sapnī. Un, protams, ka sapņa nemaz nebija.
Lai vai kā, šorīt pamodies, sapratu, ko es gribu. Jau kuro reizi! Dzirdēt pa radio lietuviešu un igauņu dziesmas. Pamīšus ar latviešu. Tās būtu kā putnu dziesmas un vēstītu pavasari. Vai tad grūti šādu barteri izveidot, vai tik traki ar autortiesībām? Kaut ko tādu sagaidu no jaunievēlētās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP). Un vēl – lai LTV rāda filmas oriģinālvalodā ar subtitriem. Jo tieši blenšana televizorā ir īstā dzīve mūsdienu šaurās rocības cilvēkam. Visbagātākā un daudzveidīgākā ilūzija. Aukstais laiks liek vakaros ietīties segā un ciešāk pievērsties TV ekrānam. Ko tad mēs tur redzam? Protams, ir labi, ja ir satelītšķīvis vai interaktīvā Lattelecom TV pakete, kur tu redzi daudzas programmas. Redzu, ka Pirmajā Baltijas kanālā (Baltic Media Alliance īpašums) filmas vairs nav skatāmas, jo traucē iespējamo subtitru vietā aizgūtnēm latviski tērgājoša viena un tā pati izmisīga sievietes balss, kas runā virsū ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu lomu tēlotāju runātajam. Vai tas ir labākais veids, kā TV ieviest vienīgo valsts valodu? Varētu dažos LTV kanālos rādīt vismaz daļu no filmām oriģinālvalodā ar subtitriem, kā jau niecīgās devās reiz gadu vai divus bija. Subtitri par maziem? Vienkārši pārslēdz citu programmu un skaties citas filmas, nevis apvainojies! Mēs taču esam pieraduši runāt par jaunajiem, ka tiem jāmācās valodas. Igaunija caur to arī izrāvās.
Kad pārlasies latviešu avīzes un portālus, drīz vien jūti, ka nupat ir par šauru un sāc meklēt citur – vai nu tālākos ārzemju avīžu portālos, vai tepat kaimiņos. Paskatījos arī lietuviešu un igauņu delfus krievu valodā. Lai gan Igaunijas krievu partija savā kongresā Igaunijas okupāciju vārdā saukusi gan, tomēr delfu komentāri ne ar ko neatšķiras no mūsējiem. Tā nesen tie, kas atsaucās uz ziņu, ka Marts Lārs, patlaban aizsardzības ministrs, ar insultu ievietots slimnīcā, bija pārsvarā ciniski un nožēlojami. Pats gaišākais bija šāds: "Vēl nomirs, bet tiesāt vajadzētu!"
Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka vārda un uzvārda nelietošana vai atmešana internetā masā gadījumu noārda tik daudz no cilvēka psihiskā organisma, ka gandrīz vai netici. Vēl viens fenomens. Pašterapija pāriet degradācijā tā, ka nemaz nejūti.