Otrajā vietā varētu būt XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma lauku īpašuma drawing room – lielā istaba kopā sanākšanai un viesu uzņemšanai. Plašāka nekā citas, ar daudz interesantiem priekšmetiem, ko aplūkot, mākslas darbiem, tepiķiem, eksotiskiem augiem un tad kā pārsteigums – kaut kas no industriālās revolūcijas laika progresa – elektroinstalācija vai telefons.
No tiem laikiem ir saglabājies gana daudz fotogrāfiju, un šādus interjerus joprojām daudzviet Eiropā var arī apskatīt. Saprotams, ka cilvēkiem patīk arī Parīzes dzīvoklis, ja tas ir iekārtots Stokholmas stilā ar baltām sienām, bet ne pārāk gaišām un askētiskām mēbelēm. Gandrīz aizmirsu Ņujorkas loftu – neapstrādātas ķieģeļu sienas, augstus griestus un metāla konstruktīvos elementus, sīkrūšu logus. Savs cienītāju loks ir tumšām, dzīves grūtību caurstrāvotām lauku istabiņām latviešu guļbūves mājās. Taču siltumnīcās un dārznieku mājās šādu smagumu nemaz nejūt. Tas tiešām ir interesanti.
Gandrīz katram māksliniekam ir darbs ar nosaukumu Mākslinieka darbnīcā. Ir darbi ar molbertu, klasisku vidi, bet ir arī ar skatu pa logu un attiecīgā laika istabas augiem uz palodzes. Daudzi glezno necilus māla podus, pāraugušus augus un radošās telpas klusumu. Mani šie interjeru attēlojumi mākslā fascinē, citus droši vien arī, ja jau pat Europeana galerijās ir atrodams stāsts ar nosaukumu Interesanti interjeri. Katrs redaktors pateiktu, cik šāds nosaukums ir bāls, jo "interesanti" mēdz teikt, kad negribas un nevar (autors stāv blakus vai vēl mazliet jāpadomā par redzēto) teikt «slikti» un «te nekā nav». Tomēr, mazliet padomājot, atklāju, ka "interesanti" ir labs vārds, lai par redzēto vai dzirdēto ilgāk padomātu un tad atrastu daudzkārt empātiskāku vērtējumu, kas apmierina ne tikai paša uzskatus, bet arī citu tiesības uz atšķirīgu vērtējumu. Interesanto interjeru galerijā apskatīju mākslinieku darbnīcu, kur uz palodzes nolikta rozā hortenzija tālāk vedina ieraudzīt fonā attēlotajā ostā ienākušos karakuģus. Apskatīju arī pratināšanas telpu (interesants, bet ne pārāk bailīgs interjers), XVII gadsimta notāra kabinetu, nekārtīgu bordeļa interjeru un 1820. gada grāmatnīcas interjeru, kur uzmanību piesaistīja detalizēts gaismeklis un vertikāls reklāmplakāts uz pilnajiem grāmatu plauktiem.
Šīs mazās slejas tēma man ienāca prātā, kad brīvdienās izlasīju, kā cilvēki mēģina noķert galeriju pieredzi neparastos veidos, jo pastaigas pa pilsētu ar ieiešanu muzejā vai kādā mazākā galerijā, lai kaut vai piecas minūtes pavadītu kopā ar mākslu, pašlaik nav iespējamas. Tā nu atliek šo pieredzi meklēt televīzijas ziņu sižetos, piefiksējot, kādi mākslas darbi ir piekārti pie valsts iestāžu sienām un kādi eksponēti privātajos interjeros. Tā nebija kritika, cik kura māksla ir vērta un vai laba, drīzāk skumjš prieks ieraudzīt un domāt, runāt par mākslu. Lai cik slikti viss būtu uz papīra, mūsu neparastie un interesantie laiki ir devuši iespēju piedzīvot diezgan daudz labas kultūras un pilnvērtīgāk nodoties radošajam darbam. Daudziem noteikti arī sakārtot, iemīlēt, piefiksēt vai ilgoties pēc saviem interesantajiem interjeriem.