Draudīgā planēta Nibiru aiztraukusies kaut kur izplatījuma melnajā caurumā, ka ne saskumies bozons tai pakaļ nedziedāja.
Taču – kā dažādu muzikālo un garīgo prakšu kopējs Boriss Grebenščikovs atgādina savā dziesmā: "Ir izdzīvojušie, bet glābto nav." Visi mēs esam tikai īslaika ciemiņi šajā vietā, kuru lielākoties iekārtojam savām ērtībām un bez dižām sirdsapziņas ēdām izpostām, ja mums kas nepatīk. Cilvēka lepnība – lielākais grēks, jau gadsimtiem atkārto gudrie un viedie. Vai mēs beidzot esam iemācījušies… mācīties no pašu un svešu kļūdām? Tak jau nē.
Nacionālais attīstības plāns – tā saucas dokuments, kuru kā karstu kartupeli viļāja valdības vīri un sievas, līdz Saeima pirms Ziemassvētkiem papīru arī akceptēja. Vieni to sauca par "murgainas daiļrunības paraugu" (NRA), citi apgalvoja, ka "tajā ieguldīts milzu darbs" (D), bet pats fakts, ka mūsu visu kopējās valsts Latvijas nākotnes vīzija (dokuments aptver laiku un dzīvi no 2014. līdz 2020. gadam) ne mirkli nenonāca, kā mēdz teikt, plašu tautas masu uzmanības lokā – ar šo loku saprotot sarunas uz ielas, veikalos, virtuvēs, autobusos, Ryanair lidmašīnās uz darbavietām "tur", ne tikai dažās tā sauktajās TV diskusijās, Saeimā un MK gaiteņos –, ir zīmīgs. Tas, ka cilvēki netic un neuzticas dokumentos (papīros) rakstītajam, nav jaunums. Nianse vien tā, ka šoreiz runa bija par valsts attīstības vīziju. A mums tā vīzija, izrādās, pie pakaļkājas.
Nacionālais attīstības plāns – tā nosaukts arī jaunā dramaturga Jāņa Baloža sacerējums, kuru viņš pats kā aktieris lasa un spēlē Dirty Deal Teatro. Izrādē – lekcijā – uzdoti jautājumi par Nacionālo attīstības plānu, 68 lappuses garo mākslas dokumentu, kuru īstenojot, nonāksim pie šāda rezultāta: "Latvijas iedzīvotāji pēc septiņiem gadiem būs divreiz turīgāki, izglītotāki un laimīgāki. Ekonomikas izrāviena sasniegšanā ir svarīgs visu iedzīvotāju atbalsts, tāpēc izrāde tiecas ne tikai sniegt skatītājiem iedvesmu personīgā attīstības plāna izveidē, balstoties uz Nacionālo attīstības plānu, bet arī nofiksēt tā brīža laimes izjūtu, lai pēc septiņiem gadiem spētu saprast, vai ir izdevies tapt divreiz laimīgākiem. Vai Latvijai ir izdevies kļūt par valsti, par kādu tā gribētu kļūt, piemēram, par tādu kā Zviedrija. Tas nav neizpildāms uzdevums – Nacionālais attīstības plāns iesākas ar Raiņa citātu "Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba" – un mēs būsim. Bet cik lieli mēs gribēsim būt 2020. gadā?"
Ja nu jūs ticat, ka mākslas spēkos ir kaut kripatiņu vērst pasauli uz labu, jauna literāta un jauniešu teātra centība domāt par valsts vīziju ir laba liecība, ka pasaules (Latvijas) gals būs jāatliek vismaz līdz 2020. gadam.