Kas kultūrai vēderā?

Ieteiktu Krieviņa kungam paviesoties mūzikas skolās, lauku bibliotēkās, muzejos un citās kultūras iestādēs, iepazīties ar koru un deju kolektīvu ikdienu un apciemot rakstniekus, kas mūsu literatūrā atstājuši fundamentālas un paliekošas pēdas, bet kuriem valsts nepalīdz pat minimālajā mūža stipendiju apjomā, jo šī programma finansējuma trūkuma dēļ ir pārtraukta.Turklāt šādi komentāri precīzi sasaucas ar Ministru prezidenta Valda Dombroska nesen TV raidījumā pausto brašo apgalvojumu, ka, lūk, krīzes laikā kultūras procesi neapstājās un kultūra iestādes netika slēgtas. Tiesa gan, aiz šiem vārdiem izpaliek galvenais – analīze par to, uz kā rēķina un par kādu cenu tas panākts. Ja šādas analīzes nav, tad arī premjera solījums nākamgad nesamazināt kultūras finansējumu var izklausīties itin salds. Šāda līmeņa redzējums neatpaliek no internetā paustās neizpratnes par rakstnieku prasības atvēlēt finansējumu literatūrai, jo, edz, neviens rakstnieks vēl nabagmājā vēl neesot manīts.Varbūt nudien visiem, kas strādā kultūrā un par to nesaņem neko vai saņem nožēlojamus grašus, tomēr vajadzētu pārtraukt darīt?Varbūt nudien izmēģinām variantu, kultūras procesus nolīdzinot līdz tiešajā ekonomiskajā efektivitātē izmērāmajam? Mākslinieks Jāka Jeerīta stāstā Mākslinieka portrets kultūras vadītājam cenšas "izskaidrot, ka mākslu vadīt ir neiespējami"*. Bet vai tiešām būtu iespējami mākslas attīstību skatīt caur tajā "izrokamo" un primitīvi izprasto ekonomisko efektivitāti? Vai kultūrizpausmes mums ir kļuvušas par lācīti, kuru mēs esam gatavi pirkt un tā vēderā vēlīgi parakņāties vien tad, ja zinām, ka tur atradīsies kāda dārga un attiecīgi notirgojama brīnummantiņa? Ja Latvijas grasās kļūt par valsti, kurā kultūra nepieciešamība un lietderība sniedzas tikai tik tālu, cik no tās lineārā veidā var papildināt budžetu, tad tikpat lineārās sakarībās ieaugs ilūzija par mūsu valsts izaugsmes iespējamību. Un tad tur noteikti neatradīsies vieta un nauda ne tikai dzejai un prozai vai grāmatu iepirkumiem bibliotēkās, bet arī Dziesmu un deju svētkiem un Nacionālajai operai, kas nemitīgi nonāk parādos.Varbūt izmēģinām jēdzienus "nacionāls", "valsts" un "nācija" tiešām pielīdzināt labklājības līkņu uzskatāmajai vienkāršībai, jo tas varētu atrisināt itin daudzas problēmas – nešaubos, ka Krieviņa kungam līdzīgi gaiši prāti varētu izskaitļot, kurā valodā mums būtu ekonomiski izdevīgāk runāt un kurā valstī - ekonomiski izdevīgāk iekļauties. Jo izskatās, ka Latvija kā neatkarīga un nacionāla valsts ir neērta ne tikai dažam mūsu kaimiņam austrumos (lai gan mūsu neatkarības jautājumam jau sen nav tikai austrumu dimensija) – arī tepat Latvijā tiek propagandēta "stratēģija", kuras būtība ir tieši pretēja tās teorētiskajai pamatnostādnei.Nesen iepazinos ar Latvijā topošu doktora darbu migrācijas jomā. Tajā izteikta vērtīga doma par augstākās izglītības eksportu, kas varētu būt gan ekonomiski izdevīgs, gan pārdomātā un tālredzīgā veidā risināt vietējās kvalificēta darbaspēka problēmas. Tomēr jānorāda uz kādu ļoti nevēlamu un konsekventu tendenci Latvijas izglītības sistēmā – ja vidējās izglītības līmenī mēs noturamies Eiropas līmenī vai to pat apsteidzam, tad augstākās izglītības jomā, it īpaši humanitārajās zinātnēs, Latvijā nodrošinātais līmenis acīmredzami atpaliek no labākajām ārvalstu universitātēm. Kultūrvide un izglītība ir gan nešķirami saistāmas, gan abas veido pamatu, kas nepieciešams, lai cilvēki kļūtu par personībām un spētu radoši un produktīvi strādāt jebkurā no cilvēka darbības jomām. Bet ko gan varam gaidīt no Izglītības un zinātnes ministrijas tik sarežģītā jautājumā kā augstās izglītības pilnveidošana, ja, cik zinu, pat par bērnu lasītprasmes saistību ar izglītību un skolu šīs ministrijas ierēdņus ir bijis grūti pārliecināt.Par to visu domājot "ekonomiskā izrāviena" sapņa kontekstā, ir acīmredzams, ka lēmumu pieņēmēji mūsu valstī vēlas stratēģiskā dokumentā protokolēt mērķtiecīgu virzību uz arvien nepārvaramāku plaisu starp šķietami apskaidrotu vīziju par elpu aizraujošu labklājības līmeņa lēcienu un tiem cilvēkresursiem, ar kuriem tiek plānots šo lēcienu sasniegt. Mana pārliecība man saka, ka labklājība kā kultūrvalsts priekšnosacījums ir greiza un maldīga pieeja. Jo tolaik vēl prezidenta kandidāta statusā esošā Andra Bērziņa vienā no pirmajām intervijām teiktais, ka viņa četru gadu darba mērķis esot labklājība, ir pašos pamatos aplams. Jāpiekrīt Latvijā cieņu iemantojušajam kaimiņu valstsvīram, ka labklājība nav mērķis, bet tikai līdzeklis. Citādi, pat pieņemot, ka šādi varam piedzīvot lēciena brīnumu, varam attapties, ka plaisa izaugusi tik milzīga, ka mēs tomēr neizbēgami iekrītam pašu izplēstā aizā. A. Bormane. Latvijas nākotne – bez kultūras?. Latvijas Avīze, 16.07.2012.** J. Jeerīts. Ziņas par nāvi. Rīga: Mansards. 2011. 68.lpp.