Lietu manā dzīvē nekad nav bijis daudz, un tagad to ir daudz mazāk nekā iepriekš, tomēr katrs jaunais "vēl mazāk" koncepts ļauj ieraudzīt arvien vairāk nevajadzīgā un liekā. Ļoti gribētos, lai pasaules bagātāko cilvēku inovācijas būtu kaut kas tāds, kas nevis savieno cilvēkus mazā ekrānā, lai notriektu acis un veselo saprātu, bet savāc, nomazgā, pārstrādā un padara jēdzīgi lietojamu visu to pasaules drazu, kas jau eksistē un turpina vairoties. Miljoniem plastmasas trauciņu, miljoniem svētku lampiņu, miljoniem bukletu, miljoniem dažādu ēdienu, miljoniem drēbju un citu lupatu, miljoniem grāmatu, miljoniem pasākumu, miljoniem mantu un mantiņu, miljoniem piebāztu istabu, miljoniem tukšu istabu pustukšās mājās, miljoniem pliku leļļu un lego klucīšu, miljoniem neklasificētu mēslu čupu uz zemes un okeānā un miskastes pie Rīgas parku soliņiem.
Man mājās ir tikai divi skapji, un katru dienu pandēmijas laikā vienā no tiem aktīvs ir tikai stūris, vieni piecpadsmit procenti, kuros iespiestas trīs siltās jakas, ar ko Latvijā gandrīz visu gadu var staigāt. Vairāk neko īpaši kustināt nevajadzēja un varbūt arī šogad nevajadzēs. Vai nav kaitinoši, ka visu pārējo aizņem kaut kas nevajadzīgs, lai arī tas pats minimālais komplekts – smieklīgi maz lietu un tomēr aktuālajā pasaules kārtībā nevajadzīgi krāmi. Un kaut kur turpat blakus ir kāds, kam ir jāceļas agri piecos, lai šausmīgā salā piekurinātu māju. Bet citur kāds tiktokā lēkā, un pie katra palēciena tam mainās drēbes. Bums, tādas drēbes un, bums, šitādas drēbes, nevar saprast, kur ar tām drēbēm tagad varētu aiziet un kāpēc savā istabā ir jāfotografējas ar somiņu klēpī.
Es domāju, ka būs labi, ja arī šajā gadā nemēģināsim cits citam virsū bāzties ar saviem produktiem un pakalpojumiem. Radīsim, bet ar tādu godīgu mēra sajūtu. Ja būs labi, mūs atradīs. Pirmā viļņa pašrefleksija bija viena, pagājušās vasaras sajūta – pavisam cita, un tagad jau ir atkal jaunas domas un skats uz dzīvi, kurā labāk paklusēt, ja nevar kādam palīdzēt vai kādu nolaistu stūri sakārtot.
Satīrīšanas un sakārtošanas tēma pašlaik liekas ļoti svarīga. Tāpat kā nekad nevazāties apkārt ar iesnām un klepu. Nepaplašināt pilsētas un citas apbūvētas vietas uz dabas rēķina, atrast visus netīros stūrus, kur neviens negrib iet, bet kur kādreiz bijusi jūra un mežs, un kasīt, tīrīt, rušināt un apstādīt, lai vieta atkal elpotu. Nevis pamest vietas, lai virzītos tālāk dabā, jo nesmuki, smird, nav koku un gaisa, bet pa vienai mājai no centra uz ārpusi kasīt, tīrīt, rušināt un apstādīt. Tādas vietas, kur ir nesmuki, smird, nav koku un gaisa, pasaulē vairs nedrīkst būt.
Man vēl ir viena garāža un viens šķūnītis jāizkrāmē, nē, tie nav mani krāmi, bet arī jums noteikti ir pazīstama senču atstāto krāmu tēma. Lūk, lai mums katram šāds mazs radošs tīrīšanas projekts. No centra uz ārpusi, neņemot nost dabai, bet kasot, tīrot un rušinot to, kas ir dots, kas netīrs un kas nesmuks, jo tas viss kā dimantiņš var mirdzēt, kā priežu skujas smaržot un vēdināties kā svaigs vasaras vējš. Lai jums laimīgs otrais pandēmijas gads!