It kā jau nepietiktu ar to, ka Aspazija uz 150 gadu jubileju koķeti atkailinājusi kreiso krūti (Kristiana Brektes darbs Mīla stiprāka par nāvi), tagad vēl dažādās vietās Rīgā mākslas darbi izvietoti tik delikātā un pretrunīgi vērtētā telpā kā tualete.
Visnotaļ avangardiskā un nevienam nepazīstamā vokāli instrumentālā apvienība Vairāk kauna nav izlēmusi paplašināt darbības horizontus un ķērusies pie vizuālās mākslas. Rezultātā visu jūniju astoņās vietās Rīgā tualetes apmeklējums vairs nebūs tāds, kāds tas bijis līdz šim. Tagad tur izvietoti mākslas darbi, kurus var aplūkot dziļi intīmā procesa laikā, vai arī iespējams tāpat iešmaukt iekšā, lai tikai paskatītos uz gleznu – un neko vairāk. Tas var būt arī labs attaisnojums, ko atbildēt uz ārā stāvošo pārmetošajiem "ko tu tur tik ilgi darīji?" skatieniem vai viesmīļa aizrādījumu, ka nokārtoties ir atļauts tikai klientiem. Kā vēsta bārmeņu nostāsti, dažās jaunatklātajās izstāžu zālēs mākslas darbi nokļuvuši nesankcionēti, tomēr ārā nav sviesti.
Uzreiz pamanu, ka izstādē tikusi ievērota dzimumu līdztiesība, jo par pamatu gleznu novietojumam nav kļuvušas tikai vienam no dzimumiem raksturīgās fizioloģiskās īpatnības. Piemēram, uz Kaņepes Kultūras centra gleznu biežāk sanāks skatīties tad, ja esi meitene, savukārt bārā Chomsky – ja puika. Jāpiekrīt izstādes veidotājiem, ka tualete ir viena no retajām vietām, kurā var pilntiesīgi pabūt divvientulībā ar sevi un tāpēc jo īpaši piemērota mākslas baudīšanai. Turklāt bāru tualetēm būtu jāsaka īpašs paldies par īso atelpas mirkli un glābiņu brīžos, kad esi pārguris no centieniem uzturēt sarunu, pienākuma sacerēt asprātības vai sarkšanas, vērojot kādu, kurš patīk vairāk nekā citi.
Izstādes tēma – kauns un bezkaunība – vedina uz pārdomām, vai ir gleznas cienīgi atrasties vienā telpā ar podu. Interesanti, ka šis jautājums vispār tiek uzskatīts par diskusijas vērtu laikā, kad grāmatas un mūzika tualetēs jau sen tiek uztvertas kā kaut kas pašsaprotams. Kāpēc lai šajā ziņā māksla tiktu diskriminēta? Atliek vien sākt tualetēs rādīt teātra izrādes, un šī telpa beidzot būs kļuvusi par tikpat pilntiesīgu sociālās un kultūras dzīves locekli kā virtuve, koncertzāle un stadions. Vai savā ziņā pat pārāka par tām, jo daudzi jau tagad tieši tualetēs novieto labāko, kas viņiem ir. Piemēram, bērnu zīmējumus vai plakātu ar tik asprātīgiem citātiem, ka tos neapnīk lasīt katru dienu gadiem ilgi.
Ja kādam par tualetēm ir pastiprināta interese, pasaule piedāvā vēl daudz izklaides iespēju. Var doties Londonas tualešu tūrē, uz labierīcībām veltītu parku Dienvidkorejā vai kādu no daudziem fekāliju rotātajiem restorāniem Ķīnā. Kāds entuziasts izveidojis pat mākslai tualetēs veltītu mājaslapu www.artintoilets.com, kurā var lejupielādēt arī paša uzieto darbu fotoattēlus. Pasaule ir pārsteigumu pilna!
Latviešiem nez kāpēc ir tāds pilnīgi muļķīgs jautājums par nebūšanu mājās tieši tad, kad tika dalīts kauns. Ja man kāds dzīvē to vēl pajautās, nevērīgi un bez sīkāka paskaidrojuma atbildēšu: "Es tad biju tualetē. Liku gleznu."
Izstāde notiek Kaņepes Kultūras centrā, galerijā Istaba, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgas Zooloģiskā dārza Tropu mājā, grāmatu veikalā Bolderāja, bāros un klubos Chomsky, Pulkvedim neviens neraksta un Aristīds.