Es ienāku savā istabā. Te nav neviena un kādu laiku arī nebūs. Pareizs laiks 12.09. Es uzstādu modinātāju uz pusvieniem.
Es apsēžos gultā, pārsveros uz ceļiem, starp kājām divi spilveni, taisnu muguru, ielieku kreiso plaukstu labajā, savienoju īkšķus, mazliet pieveru acis un sāku elpot vienmērīgi un līdzeni.
Mans skatiens ir vērīgs. Es esmu mierīgs, bet ne miegains. Es vienkārši esmu. Es esmu šeit. Es esmu uzmanīgs un pamodināts. Es sev to saku. Mans skatiens joprojām redz notiekošo. Lai arī nekas jau te diži nenotiek. Slīdu pāri priekšmetiem no kreisās puses uz labo – spoguļgaldiņš, uz tā gaiša porcelāna lādīte, caurspīdīga zobu birste, mans pelēkais gumijas pulkstenis, brilles. Apakšējā plauktiņā kaut kādi flakoni – varētu būt antistatiķis un divi paveci dezodoranti vai gaisa atsvaidzinātāji, tālāk divi pāri čību, tālāk mani zābaki, augstas, balti krāsotas koka pildiņu durvis, durvju rokturis. No durvīm pa labi naktsskapītis, uz tā manas atslēgas, pase, maks un izbārstīti lari un tetri. Es atgriežos pie durvju roktura. Skatos tam virsū, taču jūtu, kā pamazām mana redze maina virzienu, tā sāk vērsties iekšup. Sajūta tāda, it kā manas fiziskās acis būtu aplūkojamais objekts, skatiena galapunkts, kuru šobrīd jau vēro kādas lielākas un gudrākas acis no maniem dziļumiem.
Es esmu nolēmis noturēt savas domas tepat, noturēt sevi klātbūtnē. Es esmu nolēmis nedomāt par nākotnes plāniem, arī atmiņās nekavēties, bet ļoti apzināti būt klātesošs šajā mirklī. Dzīvot vienīgo sev pieejamo dzīves brīdi. Šo brīdi.
Ja aizmaldīšos savās fantāzijās, es nedusmošos, bet mierīgi sevi atvedīšu atpakaļ. Lai vieglāk būtu konstatēt, ka esmu citur, iekšēji, pie sevis, nepārtraukti atkārtošu četrus vārdus – "Es esmu topošais cilvēks…" Un brīdī, kad to vairs man prātā nebūs, es zināšu, ka esmu aizmaldījies. Šī teikuma saturam nav noteicošas nozīmes. To vietā var būt jebkurš cits vārds vai vārdu savienojums, bet man patīk ideja. Es nekad nebūšu pabeigts, es vienmēr esmu tapšanā.
Klusumā sēdēdams, es domāju par radošuma mistisko dabu. Es, šķiet, joprojām tik slikti pazīstu tā mehānismu. Kāpēc mūsu attiecībām tik sporādisks raksturs? Vai es pats esmu nevērīgs un slikti gatavojos? Vai varbūt – tieši otrādi – esmu pārāk bijīgs, pazemīgs vai baiļojos? Bet reizēm ilgstoši mēs vispār netiekamies. Un tad ļoti gaidītai idejai es netīšām uzskrienu virsū, kā atduroties tajā. Nekad mērķtiecīgā tēmējumā. Taču es eju pareizā virzienā. Es sēžu iepretim tām baltajām durvīm un jūtu – es tuvojos. Šķiet, vēl nekad sev neesmu bijis tik tuvu kā šeit – klusumā.
Es esmu topošais cilvēks. Es esmu topošais cilvēks. Es esmu topošais cilvēks.
Jo plašāks ir ikdienas klājs, jo dziļāk iegremdētam jābūt ķīlim, kura spēkos to kuģi nosargāt no sasvēršanās. Ir jāatrod kāds līdzsvarojošs dziļums. Es ieeju klusumā. Es ienāku no ārienes iekšā. Es uzdāvinu laiku sev. Es ilgi nebiju tur bijis – pie sevis. Pie sevis atpakaļ.
25. oktobrī Tbilisi, Gruzijā
P.S. Paldies Jurim Rubenim.