Jautāju, vai arī viņa gribētu rakstīt. "Nē! Es tikai gribu zināt, vai kritiķis ir tāds cilvēks, kuram nekas nepatīk."
Sajūtot milzu atbildību kritiķu cunftes priekšā, atspērusies cenšos skaidrot, ka tik traki nav. Kritiķi ir daļa no mākslas nozares, par kuru raksta. Arī paši mākslinieki man ir teikuši, ka recenzijas un atšķirīgi viedokļi ļauj sajust nozares dzīvību. Kritiķi mīl mākslu, nekad nav mājās agrāk par desmitiem vakarā, naktī raksta un no rīta iet uz "īsto" darbu. Kritiķiem nākas sadzīvot ar dusmām un neizpratni, līdz mākslinieki saprot, ka recenzijas nav par viņu personību, bet darbiem. Stāstu, cik svarīga mūsdienās ir kritiskā domāšana, un mēģinu izskaidrot, kas tas ir. Ikviena cilvēka svēts pienākums ir cīnīties pret zombijiem, kas pārgrieztām acīm soļo vienā virzienā. Sirdī iedurts miets nelīdzēs, ir svarīgi uzdot jautājumus, sēt šaubas, izsist no sliedēm un citādi maisīt gaisu.
Meitene rūpīgi klausās un secina: ", tātad jūs vairāk piederat pie mākslinieku nozares, nevis kritiķu nozares!"
16. janvāra vakarā pretendenti uz NN nakts Gada kritiķa titulu – Edīte Tišheizere, Armands Znotiņš, Artis Ostups un Jegors Jerohomovičs (virtuāli) – sēž uz beņķīša mežacūku sarakātas izgāztuves vidū. Vienīgā dzīvība ir kastes ar – pēc ājurvēdas medicīnas – neēdamo tomātu stādiem. Tomāti pārlieku stimulē karstumu, vēlmes un toksīnu uzkrāšanos.
Kritiķi pa vienam paceļas pāri mēsliem, nāk uz priekšu un atbild uz jautājumu: "Ko jūs meklējat mākslā?". Viņu teiktajā nekas neliecina, ka viņiem nekas nepatīk. Laikam viņi pieder pie mākslinieku nozares. Par spīti valdošajai ieņirgšanas atmosfērai, visi nominanti atbild bez ironijas. Balvas saņēmēja Edīte Tišheizere pat atvainojas, ka ironijas viņas runā nebūs. Kamols savirpinās kaklā, kad klausies un skaties uz cilvēkiem, kuri dziļi personīgi atzīstas, ka mākslā meklē Dievu, mīlestību, melanholiju un sevi.
Mākslinieku nozare dramaturģiskos nolūkos uzņēmusies pretējo lomu un godam parāda, kā izskatās tad, ja nekas nepatīk. Dāvja Sīmaņa un Viestura Kairiša augstprātīgo melnstrādnieku dialogs par kritiķiem, kuri sajūt asins garšu, pieņem lēmumu sekundes desmitdaļā un ar kuriem kopumā kaut kas aizgājis greizi, gan smīdina, gan liek jautāt, vai viņi tiešām tā domā. Arī no Kaspara Vanaga trakā zinātnieka monologa top skaidrs, ka ir atsevišķas mākslinieku un kritiķu nozares, kurām vajadzētu apvienoties "permakultūriskā" veidā. Ironiju bieži izmanto kā ātrāko veidu, kā parādīt intelektu. Pati arī izlīdzos, jo tas ir lielisks veids, kā radīt iespaidu, ka zinu vairāk. Atvainojos tiem, kuri domā, ka visi cilvēki ir vienādi, bet vīriešu sabiedrībā šis paņēmiens ir īpaši iedarbīgs. Gada kritiķi bija gudri un patiesi, absolūti jūtīgi pret situāciju plašā un lokālā miskastes nozīmē, tomēr vienmēr gatavi stāvēt pāri visām šmucēm, jo tā ir daļa no amata prasmes.
Apdziedāšanās ir sena latviešu tradīcija, kas nes auglību, svētību un uzmundrina tos, kuri palaidušies. Aikido ir japāņu cīņas māksla, kurā tiek izmantots pretinieka spēks un svars, lai pārvērstu to savā spēkā, bet nesāpinātu oponentu. Ar nosacījumu, ka partneris ir gatavs duelim kā abpusēji attīstošai sadarbībai. Ne nozare pret nozari tad karos, bet visi kopā pret tumsu.
Komentārs