Tad, kad pasaules citā malā aiziet bojā milzumdaudz cilvēku un to pat nepārraida mūsu ziņās, kā reiz gadījumā ar miljonu cilvēku upuru Ruandā, "cilvēciski loģiski" mums sanāk daudz mazāka bēda tieši attāluma dēļ. Šādas nelaimes, protams, pārdzīvo prāta un jūtu cilvēki, "pasaules lāpītāji" arī citos kontinentos, tomēr viens otrs psihoterapeits līdzi jušanu pa tādu gabalu vērtē bezmaz kā patoloģiju. Televīzija, internets... Nu un tad? Bet ja tas notiek tepat Zolitūdē, piecpadsmit minūšu gājienā no manas dzīvesvietas? Katra no 54 cilvēku nāvēm apziņā iespiežas kā liela sēru zīme. Raudi, kad ieraugi lielo svecīšu un ziedu klājienu pie mirušās kulta celtnes – lielveikala, kurā arī mans vismīļākais bērns regulāri pirka bulciņas skolas starpbrīdī. Raudi, kad sociālajā vietnē parādās bojā gājušās divdesmit trīs gadus jaunās sievietes ģīmetne sēru rāmī.
Akcenti prezidenta Andra Bērziņa paustajā kopumā ir pareizi, proti, ka šī nav dabas katastrofa, ka būvniecības darbiniekiem vajadzētu nonākt izmeklēšanas izolatorā un tamlīdzīgi, taču nekādi nevar pieņemt apgalvojumu, ka tā ir "slepkavība". Jā, "milzīga skaita neaizsargātu cilvēku...", taču ne "slepkavība" un ne "masu slepkavība", kā to nedomādami virsrakstā žigli pārvērš žurnālisti. Prezidents arī šoreiz paslīdējis uz verbālās banāna mizas.
Mācītājs Juris Cālītis pa radio, cita starpā, saka, ka viņš jūt līdzi vainīgajiem un ka vaina ir sistēmā. Kā lai neatceras Margarētes fon Trotas filmu Hanna Ārente un to, ka viņa saskatīja nacistiskajā noziedzniekā Ādolfā Eihmanī nevis ļaunumu kā tādu, bet ļaunumu, kas ceļas no viņa nedomāšanas, atrodoties hierarhijā. Tiesā, uzrunāts par pilsoniskās drosmes trūkumu (izmantoti dokumentāli kadri), Eihmanis atbildēja, ka varbūt arī būtu parādījis pilsonisku drosmi, ja pilsoniskā drosme būtu izpaudusies hierarhiski. Lūk, jums arī sistēma! Ja Hanna Ārente, būdama ebrejiete, nonāca nežēlastībā arī pie ebrejiem, tāpēc, ka viņi nevarēja pieņemt ļaunumu kā nedomāšanu, tad mūsu gadījumā šī nedomāšana ir kaut kur celtniecības speciālistu vidū sazēlusi līdz baismīgām sekām, kuras ir gandrīz lielākās vairāku gadu desmitu Eiropas vēsturē šajā sektorā. Esam nesuši Latvijas tēlu pasaulē – ja ne ar pilsonības piešķiršanu šahistam Kasparovam, tad ar 54 nāvēm uz līdzenas vietas.
Tā nav vienīgā reize, kad tas noticis pavisam līdzās. Šis nav gadījums, kurš jāsalīdzina ar Atmodas upuriem. Taču ar notikumu Limbažos 1974. gada 22. jūlijā to var salīdzināt pavisam noteikti. Todien ar draugiem sēdēju Priežkalniņā pie brīvdabas estrādes, kad saulainā dienā kaut kas draudīgi nogranda, taču ne kā pērkons. Es noteicu: "Skola sagāzās". Teicu kā joku; vienkārši, skola atradās pārsimt metru no mums, tikai aiz pakalna. Izrādījās, tiešām skola "sagāzās" – tajā iegruva stāvi un bojā aizgāja septiņi bērni. Augšējā stāvā bija sakrauts pārāk daudz būvmateriālu, notika remonta darbi, taču neskatoties uz to, skolā bija atļauts ierīkot bērnu vasaras nometni. Vēlāk izrādījās, ka armatūras starp ēkas blokiem bijis 5-7 reizes mazāk nekā vajadzīgs. Tā bija daudzinātā un daudzu attaisnotā zagšana no padomju valsts skolas celtniecības laikā, kas "iedzima" arī vēlāk, valstiskās neatkarības laikā. Pēc vairāku gadu izmeklēšanas iesēdināja ne jau īstos vainīgos, bet grēkāžus, tostarp, būvdarbu vadītāju, kurš bija bijis mans pirmais priekšnieks, kad skolas vasaras brīvlaikā strādāju celtniecībā kā palīgstrādnieks.
Kas tā ir par stulbu ideju? Uz lielveikala Maxima divu iksiņu "kastes" celt ziemas terasi... Un sakrāmēt un sabērt uz ēkas jumta kritisku masu... Ja privātmāju tā celtu kāds, kura specialitāte ir pavisam cita un tālu stāvoša... Bet runa ir par lietām savā specialitātē!!! Nedomāšana kā lipīga slimība? Kas izpaužas hierarhiski? Pie apstākļiem, ka sirdsapziņa un pilsoniskā drosme hierarhiski neizpaužas.
Jauns literāts no Kurzemes pirms pāris gadiem Prozas lasījumos nolasīja stāstu par šādu situāciju: no rīta cilvēku viņa privātmājā pamodina viesis, un paziņo, ka naktī viņa mājai pāri ir uzcelts lielveikals, un ka viņam vajadzētu saģērbties un doties pie priekšnieka aprunāties par ātru izvākšanos, lai netraucētu šiem izvērsties; tas viss, protams, bez iepriekšējas saskaņošanas.
Kur bija Dievs? Varbūt signalizācijā, kas atskanēja vairākas reizes, bet kuru neņēma vērā. Jo jauno laiku kulta celtnei – un lielveikali nešaubīgi ir pārtikas un mantu kulta celtnes – vajadzēja iekasēt savu naudiņu.
Mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa* – ticīgie ņems vainīgo grēkus uz sevi, lūgsies un arī mirs par citu grēkiem, tāpat kā šie 54 nelaimīgie, kuru zvaigznēs "bija iezagusies kļūda". Bet vainīgie dzīvos tālāk. Zinu bargo un viedo "Netiesā citus!", taču varai ir jābūt dūšai iespējamos vainīgos ielikt izolatoros, kaut uz laiku – ja būs pelnījuši attaisnojumu. Lai liek kaut vai glaunākajās kamerās, kur uzturēšanās apstākļi ir maksimāli uzlaboti. Nedomāšana nedrīkst tikt nogludināta un nesodīta. Daudzi joprojām pasaulē tiek sodīti par domāšanu, lasi: domu paušanu. Mums ir pienācis laiks sodīt par nedomāšanu, kura nes nāvi citiem cilvēkiem. Jo, ja tautu tracina ar varas impotenci šādos brīžos, tā slimo masveidā un mirst. Ne tik strauji kā liktenīgajā lielveikalā, bet neizbēgami un daudz lielākā skaitā.
*Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina – latīņu val.