Vēstules beigās rakstu: "Traki gan. Turies!" – un ceru, ka draugam viss būs labi. "Neturi plecus uzrautus!" pamācu kaimiņu, kurš sūdzas par sāpēm sprandā. "Turieties pie manis!" sniedzu elkoni kundzītei, kas sastingusi slidenās ietves vidū. "Neturi visu sevī!" cenšos pierunāt uz atklātību vienmēr kluso dejotāju.
"Traki laiki," saka teātra kritiķis Atis Rozentāls Dienas gada balvas kultūrā 2015 apbalvošanas ceremonijā. Trakos laikos jāturas un jātur skaidra galva. Vārdam "turēt" ir vismaz divpadsmit nozīmju. Vārdam "turēties" – vismaz deviņas. Turēt cūkas. Turēt muti. Turēt rokas klēpī. Turēt ciet. Turēties kopā. Turēties pie rokas. Turēties pie veselības. Vārdā "turēt" ir pārāk daudz varas un vientulības. Labāk turēties – pie kāda un ar kādu kopā, sajust otra siltumu. Ja veselība laba, viss labi. Jāturas tik pie labas veselības. Īpaši pavasarī, kad kuņģis, vitamīnu trūkums un uzkrātais mēteļa un zābaku smagums locītavās liek sevi manīt.
Ir grūti turēt cūkas, grūti turēt domas un jūtas, un rumpi turēt arī grūti. Kad nevaru noturēt un nav neviena, pie kā pieturēties, atgādinu sev grāmatas Domājošais ķermenis autores Meibelas Todas 1937. gadā rakstīto: "Kāpēc turēt kopā mūsu kaulus, ja varam tiem ļaut sēdēt vai karāties?" Ne jau par kauliem vien Toda runā. Ķermeņa iekšējā līdzsvara iepazīšana ietekmē visas cilvēka esības dimensijas.
Katrs kauls ir par sevi. Skeleti anatomijas kabinetos ir savērti uz stieplēm, sastiprināti ar skrūvēm un uzkārti uz āķa. Tas viss miofasciālās sistēmas (muskuļu un fasciju) vietā. Fasciju tīkls reizēm pat neiedomājamos veidos mūs tur kopā, tur taisnus un neļauj iekšējiem orgāniem sakrist čupā. Dejā un sportā runā par ķermeņa nostādīšanu, par ķermeņa daļu savstarpējo novietojumu (body alignment). Dejotājiem tās ir labi zināmas lietas, citiem – diezgan tumša bilde. Taču tā nevajadzētu būt gan, jo te ir daudz iespēju ikviena labākai dzīvei. Lai būtu mazāk turēšanas – mazāk sakostu zobu, savilktu muskuļu, aizturētu emociju, neatlaistu attiecību. Emocijas paliek ķermenī un ar laiku sacietē. Sistēmas līdzsvars izjūk, kauli vairs nevar sēdēt un karāties, laiks meklēt masieri vai ķirurgu.
Ķermeņa līdzsvars ir tāds pats kā automašīnas riteņu savirze. Ja savirze nepareiza, riepas nodilst viens un divi. Vai kā vanšu tilts – ja nav precīza elementu novietojuma, tilts iekšā upē gan. Par laimi, cilvēka ķermeņa konstrukcija ir labi pārdomāta, taču lietošanas instrukcija līdzi nenāk, atliek to izgudrot pašam, īpaši tāpēc, ka, lai arī modelis viens, katrs eksemplārs ražots citā fabrikā.
Noslēgumā vingrinājums "lācītis ripo", ko apguvu Feldenkraisa metodes nodarbībā pie Ramonas Galkinas. Apgulies zemē, pievelc kājas tuvu vēderam tā, lai varētu no ārpuses ar rokām saņemt pēdas. Kad lācītis gatavs, ripo – uz vienu sānu, augšā sēdus, uz otru sānu, uz muguras, atkal uz sāna. Sanāk tāds smuks aplītis. Darbojas tikai tad, ja neturi un neturies. Ripo kā Lieldienu ola, trakie laiki aizripo, un veselība iekšā.