Kurš gan neko nebūs dzirdējis par Ziemassvētku drudzi? Par kaucošām bremzēm straujos pagriezienos, par skrējienu pa visiem lielveikala stāviem, par galvas sišanu pret sienu, ja neizdodas uzreiz rast risinājumu kādai akūtai problēmai. Par laiku, kad jāķer tas, ko vēl var pagūt šogad, jo nākamais jau tepat rokas stiepiena attālumā, kā logs, aiz kura plešas sniega lauki un zem tiem prognozēm un zīlēšanai nekad līdz galam nepieejamais noslēpums – kad reiz iestāsies miers. Un svinēšana – to taču arī nedrīkst atstāt nesagatavotu!
Un ko apsolīju saviem tuvākajiem? Un ko viņi solīja man?
Es taču redzu, ka mani jautājumi virmo gaisā, nīkst pazemē neatbildēti tekstos, jaunā romāna lappušu skaits nepieaug, atklāsmes kavējas! Sasodīts, kā es varu nez ko svinēt, attālināties, ja tāds lērums nepabeigtā! Tāpat kā jūs, mani māc šaubas. Vai viss iecerētais darbs kādreiz būs līdz galam izdarīts vai joprojām paliks ieķīlējies neizpratnes biezokņos – teiksim jau nu atklāti – i ne tuvu pabeigtībai. Princips ir skaidrs: nekavējies lieki!
Jā, es zinu. «Likumi strādā» ir tikpat drošs apgalvojums kā «likumi nestrādā». Vai gan vienu mirkli gadā nevar sev atzīt, ka principu un tātad arī iekšējo likumu pārkāpums varētu līdzināties likumu apliecināšanai? Jūsu «ideālais es» atkal un atkal pieprasa darbošanos, piemēram, lai sasniegtu mākslas virsotnes, varbūt lai jūs kļūtu dižens pētnieks un jaunatklājējs vai – jūs tiktu mīlēts un godāts, cienīts un būtu ietekmīgs, varbūt gribētu noteikt modi vai uzmirdzēt izklaides pasākumos. Variantu salīdzināties un pūlēties ir nebeidzami daudz. Es saku: jūs esat pelnījis to, ko vēlaties, ja veltāt tam tik daudz enerģijas un dzīves laika. Un drudzis – tā ir spriedze kļūt arvien labākam, veiksmīgākam.
Jūs esat savas dzīves līnijas kontrolētājs un mērķu piepildītājs, bet labi zināt, ka ar to nekad nepietiek, jo vienmēr var augstāk, daiļāk, ātrāk, precīzāk un varenāk. Es noliecu galvu – jūs esat izcils savā vietā un laikā! Bet tagad… ļaujieties iedvesmai attālināties no materiālistiski tvertās ikdienas un fiziskā piedzīvojumiem vismaz šo brīdi gadā.
Dzirdat? Krīt sniegpārslas. Klusu, klusu. Drusku var arī piebremzēt uz slidenās ietves. Ir laiks ļauties drudzim, ir laiks atvilkt elpu. Noslēpums taču ietverts šajā agrāk nepieļaujamās apstāšanās mierā, šajā nekustībā, kad vēl tik daudz kas ir jāpagūst. Vai tādas domas vien nav pamats jaunam stresam? Vai jūs to drīkstat vēlēties? Pievērsieties Ziemassvētku gaismotajai naktij un vieglai ritmiskai elpai krūtīs, kā reti kad ļaujaties!
Es gribētu novēlēt vismaz šo vienu dienu, ja nesanāk, vismaz šo vienu stundu un, ja arī tad ne, vismaz šo vienu minūti vai sekundi – izjūtiet Mieru! Tas ir tepat. Tas ir kopā ar jums. Un nākamais solis tad lai atkal paliek pasaules varas un zīlnieku ķepās, žokļos vai spurās, bet jūs sekojiet saviem ideāliem – tie piepildīsies, un Ziemassvētku miers tos šajā ieelpas brīdī pacels spārnos un, iespējams, izgaismos vēl spilgtāk, detalizētāk un krāšņāk nekā agrāk.