Nebija ne skaņas, un bieži es varēju piemirst, ka nedzīvojam šeit vieni. Taču tagad katru dienu no lejasstāva pa sienām līdz mums plūda klavierspēle. Es tūdaļ zināju, ka mums ir jauni kaimiņi. Kad viņi bija beiguši klavierēt, spēlēt savas klavieres sākām mēs, iesaistoties savdabīgā dialogā. Viņi nekad neatbildēja, varbūt viņiem mūsu spēle nešķita ievērības cienīga. Pēc kāda laika viņu klavierspēle kļuva retāka un mūsu dialogi – neregulārāki. Varbūt viņi bija devušies atvaļinājumā? Uz brīdi mūsu komunikācija bija pārtrūkusi, mūsu personīgās telpas bija attālinājušās viena no otras un atkal kļuvušas intīmas savā klusumā. Tikai tad es atskārtu, cik lielu vietu manā ikdienā bija paspējusi ieņemt viņu – kurus tuvāk par sveicienu kāpņutelpā nemaz nepazinu – eksistences melodija.
Tad viņi sāka dziedāt. Vīrieša balss. Ap Ziemassvētkiem sazin kāpēc lielā cieņā viņam bija Endrū Loida-Vebera Operas spoka dziedājums. Nākamajā vakarā viņš dziedāja sievietes balsī. Aiznākamajā – gan vīrieša, gan sievietes balsī vienlaikus. Ar laiku es uzzināju, ka viņi abi ir operdziedātāji, taču arī viņu divi bērni neatpalika – īpaši, kad gāja vannā un pa ventilācijas šahtu skanēja viņu nebēdnīgā dudināšana. Katru vakaru ap pulksten desmitiem pamīšus vīrieša un sievietes balss vingrinājās dziedāt ārijas. Acīmredzot viņi varēja dziedāt vien tad, kad bērniņi bija nolikti gulēt, tas vispār diezgan precīzi ataino mākslinieku situāciju mūsu valstī – pa dienu vecāki strādā neadekvāti apmaksātu maizes darbu, pēc tam veic ģimenes un sadzīves pienākumus, bet mākslai var pieķerties tikai tajās stundās, kuru darbadienā nemaz nav, – vēlos vakaros un naktī.
Kad liku gulēt savu bērnu, zem viņa gultas attālināti sāka skanēt profesionāla operdziedoņa šūpuļdziesma. Es gribēju arī viņiem kaut kā pakalpot. Ja tā padomā, to gadu, ko viņi te dzīvo, viss, ko esmu rakstījusi, kādā brīdī ir bijis viņu dziedājuma pavadīts. Es sāku lauzīt galvu, kā lai rakstu, lai arī viņiem tiktu kāds labums no tā. Rakstīšana ir tik nemanāma... Iedomājos, ka varbūt ir jāizvelk rakstāmmašīna un jāsāk klabināt uz tās. Kad rediģēju, lasot balsī, jāstāv pie vannasistabas ventilācijas caurules, varbūt jāiegādājas skaļrunis? Ja es aprakstītu viņu durvis ar kādu poētisku frāzi, vai viņi justos iepriecināti? Varbūt, kad būs iznācis šis laikraksts, ieslidināt to viņu pastkastē.
Jau gadu viņi palīdz man radīt, un mūsu ģimene ir uzņēmusi neapturamu izglītošanos operas žanrā – pazīstam ārijas, kuras agrāk nespējām nosaukt, esam uzķēruši dažas frāzes un gluži tāpat kā agrāk, kad atbildējām ar klavieru spēlēšanu, tagad laižam vaļā savus dziedājumus. Varbūt viņi arī kādreiz man kaut ko uzrakstīs.
Šajā pašā namā dzīvo vēl viens mūziķis, kurš dzied kādā grupā, bet, lai nopelnītu iztiku, strādā par videooperatoru; dzīvo arī laikmetīgās mākslas kurators, vēl ir kāda žurnāla redaktore, kāda interjeriste, kāda brīvmāksliniece un kas tik vēl ne... Viņi visi man palīdz rakstīt. Man palīdz rakstīt apziņa, ka, par spīti nelabvēlīgajiem kultūrpolitikas apstākļiem mūsu valstī un pazemojoši neadekvātajam mākslinieku atalgojumam, sabiedrības garu uztur un palīdz mums tuvoties cits citam cilvēki, kuri turpina radīt, meklēt inovatīvus ceļus, nenogurstoši vingrināties, pilnveidojot savu tehniku, rediģēt, domāt, iedvesmot... Rediģējot dažus savus pieņēmumus, kultūrpolitikas veidotāji arī varētu tam visam pietuvoties un ļaut, lai kultūra viņus beidzot iedvesmotu domāt.
rūgtā patiesība