Kamēr mūs nesteidzīgi caurstaigā novembra laikapstākļi – migla, tumsa, salna, pirmais sniegs –, mēs turpinām jautāt. Varbūt jautājumi ir svarīgāki par atbildēm. Pretojoties aukstumam, mēs paslēpjam rokas cimdos un ķermeni mētelī. Līdz saulgriežiem mums ir pacietīgi jāiztur saīsinātās gaismas stundas, it kā kāds gaismas audumam būtu nogriezis mežģīni. Pierast mosties tumsā. Pierast neredzēt priekšmetu un pašam savu ēnu, jo novembris ir krēslas laiks, nenosakāma lieluma miegainība. Mēs katru rītu un nakti cenšamies pierast pie ieiešanas naktī.
Itāļu rakstnieks Alesandro Bariko savā jaunākajā grāmatā Jaunā līgava par kādas ģimenes pamošanos raksta: "Tad viņi visi nāk ārā no istabām, pat neapģērbušies, atvieglojumā pat nenoskalojuši acis, pasmeļot ūdeni plaukstās. Miega smaržas vēl ir aizķērušās matos un zobos, kad sastopamies gaiteņos, kāpnēs, pie istabu sliekšņiem un apskaujamies kā trimdinieki, kas pārradušies no tālas zemes, nespēdami noticēt, ka izglābušies no burvestības, par kādu mēs uzskatām nakti."
Brīžiem Bariko stāsts atgādina pasaku, kurā galvenie varoņi ir tikpat trausli un gaistoši kā migla vai lietus. Laiks viņus neskar, un viņi nepieskaras laikam. Pats Bariko to it kā raksta miegā, ainas nosapņojot, bet nepamet sajūta, ka neviens cits autors nav spējis tik eleganti un skaisti aprakstīt vientulību, ievilinot lasītāju naktī, melanholiskā ceļojumā pašam pie sevis, lai vēlreiz satiktos ar Jauno līgavu, kas nozīmē gan mīlestību, gan iekāri, kas mūs padara dzīvus, jo nejust neko nav jēgas. Izlasot grāmatu, beigās pārņem sajūta, ka Bariko šoreiz ir pieskāries mūžībai vai vismaz tās untumiem, tās pašai maliņai.
Novembris ir arī veļu laiks. Atvadas ir iekļautas dienaskārtībā. 9. novembra rītā naktī iegāja un no mums atvadījās māksliniece Džemma Skulme. Man nepatīk atvadīties. Ja satieku cilvēkus, es viņiem vienmēr saku: "Neatvadīsimies." Atceros, ka studiju laikos, pirms desmit gadiem, pārnakšņoju Džemmas Skulmes mājās Mežaparkā. Es vairs neatceros, par ko mēs sarunājāmies, bet atceros, ka pamodos no rīta viņas darbnīcā, uz mani skatījās klavieres un suns.
Tagad šķiet, ka tas bija tikai mirklis, un tas patiešām arī bija tikai mirklis. Varbūt mirkļi ir tikai mūžības untumi, uz kuriem nevajag meklēt atbildes, tomēr tie visi atstāj pēdas. Atceros Džemmas pieklusināto balss intonāciju un viņas dubulto skatienu. Viņas skatiens bija kā rentgena stars, kas, tevi vienreiz uzlūkojot, redzēja. Nezinu, vai Džemma mēdza gleznot naktī, bet mani pēc tās tikšanās reizes nepameta sajūta, ka viņai nepatīk melnā krāsa un tieši tāpēc viņa glezno naktīs, lai izgleznotu no sevis tumsu. Džemmas glezna Karaliene atgādina pašportretu, kurā ļoti gaiša, mazliet piesarkusi dāma rokās tur pati savu pasauli, kā rītausmas saule virs horizonta notur tikko pamodināto zemi.
Mūžība ir jautājums, kam nav piemērotas atbildes. Jautāt par mūžību ir gandrīz tas pats, kas pajautāt dāmai labākajos gados, cik viņai ir gadu. Dāmām tādus jautājumus neuzdod. Džemma bija dāma, un mums viņa ir atstājusi ļoti daudz, kaut arī tagad ir tikai sajūta, ka viņas ota ir ieķērusies debesīs.
P