Kādā nesenā nedēļas nogalē simtiem tūkstošu cilvēku visā Latvijā aizvadīja dienu, vācot drazu. Lielā talka ir ikgadējs pasākums, kura galvenais mērķis ir godināt tos, kas visu gadu cītīgi strādājuši un metuši savus atkritumus, kur pagadās.
Mēslotāji atšķirībā, teiksim, no oligarhiem un sorosīdiem ir visai maz pētīta grupa. Par tiem, kuri uz mežu ved ledusskapjus, īsti neko sliktu nevar teikt, jo nevar taču slimam cilvēkam pārmest, ka viņš ir slims. Pievērsīšos t. s. pikniku atkritumiem, kurus biezā slānī varam atrast sliktāk apsaimniekotajās pludmalēs un mežmalās. Piemēram, sociālās kampaņas Mana jūra dalībnieki pēdējos gados apzināti un nopietni pētījuši piejūras atkritumu būtiskākās sastāvdaļas – lauvas tiesa no tiem ir pudeles un skārda bundžas. Pudelēs pārsvarā bijis alkohols. Un skārdenēs pat veikalā reti ir kas bezalkoholisks, kur nu vēl brīvā dabā! Rūpīgi pārbaudot atkritumu kaudzes, eksperti secināja, ka visvairāk pie jūras zemē mesti Lāčplēša un Cēsu alus iepakojumi. Interesanti, ka tajā pašā laikā visvairāk pirktie alkoholiskie dzērieni Latvijā bijuši kokteilis Cēsu Džons un alus Apinītis stiprais. Abi savu popularitāti, ļoti iespējams, guvuši, jo perfekti apvieno iespējas ātri piedzerties un iztērēt maz naudas. Kāpēc pludmalēs statistika saiet grīstē un tur dominē citu dzērienu iepakojumi? Kur ir tukšie Cēsu Džoni?
Ir pamats domāt, ka ļaudis, kas izvēlas Latvijas populārākos dzērienus, vienkārši pudeles nemet prom. Dažas stundas pirms šī raksta tapšanas es novēroju, ka 3. autobusā iekāpa kāds ne pirmā svaiguma kungs, kuram galvā bija cepure ar uzrakstu "Drunk" (apskurbis – no poļu val.). Uzraksts arī raksturoja viņa stāvokli. Tas pats par sevi nebūtu nekas īpašs, taču viņam rokās bija maiss ar tukšām dzēriena Apinītis stiprais plastmasas pudelēm. Pudeles, par kurām nevar un tuvākajā laikā arī nevarēs dabūt nekādu naudu!
Šī informācija man ir ļāvusi izdomāt veidu, kā cīnīties ar ļaužu paradumu mest iepakojumu zemē. Uz šiem cilvēkiem neiedarbojas publiska kaunināšana, jo viņi šādu rīcību neuzskata par nosodāmu. Mans ierosinājums ir izmantot augstākās tehnoloģijas. Cilvēkam, kurš reiz būtu pieķerts, mētājot atkritumus, zem ādas varētu iešūt čipu, kas sāktu dziedāt Ivo Fomina balsī, ja mēslotājs veikalā gribētu iegādāties alkoholiskos dzērienus. Tirdzniecības vietai būtu liegts šim cilvēkam pārdot reibinošo dziru (pārkāpums nozīmētu alkohola tirgošanas licences zaudējumu). Par pirmo atkritumu izmešanu tiesības pirkt alkoholu tiktu atņemtas uz trim mēnešiem, par otro – uz gadu, par trešo – uz mūžu.
Šāds sods strādātu, jo šiem ļaudīm alkohola iegāde ir būtiska dzīves sastāvdaļa, kuras ierobežojumi nopietni liktu pārdomāt līdzšinējos paradumus. Vai tas nepalielinātu nelegālo alkohola tirdzniecību? Diezi – es drīzāk ticētu, ka pie nelegāliem līdzekļiem varētu ķerties kungs cepurē "Drunk", kurš, gods godam, izrādīja visnopietnāko atbildību pret apkārtējo vidi, tādējādi nav pelnījis šādu sodu. Tad beidzot pienāktu tas brīnišķīgais laiks, kad alkohola tirgošanas licences tiktu atņemtas nopietnu iemeslu dēļ.