), un šī ir vislabākā pilsēta pasaulē šādam mērķim. Kinobiļete maksā aptuveni 13 dolāru, taču vairākos kinoteātros ir atlaides studentiem, kas ļauj filmu noskatīties par septiņiem dolāriem (un arī saēsties popkornu par brīvu!), vēl rūpīgāk meklējot, var atrast arī kino par brīvu. Īpašu romantisma izjūtu rada tas, ka kinoteātru repertuārs – filmu nosaukumi uz fasādēm – ir izveidoti no magnētiskajiem burtiem. Kā filmās. Turklāt Ņujorkā kinoteātros ir atrodams visplašākais filmu spektrs – no aktuālā komercrepertuāra daudzzāļu kinoteātros līdz meinstrīma klasikai un unikālām pērlēm nelielos kinoteātros. Teiksim, nesen uz kinoteātra IFC fasādes dižojās filmas Cietais rieksts nosaukums, jā, jā, tā paša senā un nu jau teju klasiskā Cietā rieksta ar Brūsu Vilisu. Filmu varēja noskatīties darbdienās pusdienlaikā.Q and A ar autoriem
Pilno biļetes cenu – 13–14 dolāru – cenšos maksāt tad, kad pirms vai pēc filmas seansa ir iespēja satikt tās veidotājus, piedalīties tā dēvētajā Q and A – jautājumu un atbilžu sesijā.
Viena no spilgtākajām pieredzēm ir dokumentālās filmas The Central Park Five/Centrālparks pieci skate ar tās varoņu piedalīšanos. Rinda pēc biļetēm uz šo filmu bija puskvartāla garumā! Filma stāsta par pieciem melnādainajiem pusaudžiem, kas kļūdas un rasisma aizspriedumu dēļ tika nepatiesi notiesāti par izvarošanu. Nepelnītais cietumsods nežēlīgi salauza šo cilvēku dzīvi. Filmu vēroju kā profesionālu darbu, tā mani īsti nesaviļņoja, taču nevar teikt par tikšanos ar filmas varoņiem. Zīmīgs bija brīdis, kad uz skatuves kopā ar filmas režisori Sāru Bērnsu uznāca viens no varoņiem – visvairāk cietušais Herijs Vaizs. Viņš bija izcietis visbargāko sodu, jo tiesas brīdī bija pilngadīgs. "Gadā, kad jūs notiesāja, es biju 20 gadu vecs. Es toreiz biju to pusē, kas pieprasīja jums nāves sodu. Lūdzu, piedodiet man par to," jautājumu un atbilžu sesiju sāka aptuveni 40 gadu vecs vīrietis. Jautājumos un komentāros pārpildītajā zālē izskanēja gan vainas apziņa, gan šoks, gan arī solījumi nepieļaut, lai vainīgie – izmeklētāji un prokurore – paliktu nesodīti. Telpā teju fiziski bija sajūtams amerikāņu patriotisms.
Pērn rudenī nedēļu pavadīju irāņu režisora Abasa Kiarostami zīmē. Netālu no slavenās Metropolitēna operas esošais Linkolna centrs ir vieta, kur ik gadu notiek Ņujorkas kinofestivāls un tiek piedāvātas regulāras izcila pasaules kino skates. Kiarostami filmu skatei gatavos pamatīgi – vispirms Ņujorkas Universitātes filmu nodaļā noskatījos viņa klasisko 1997. gada filmu Ķiršu garša/Taste of Cherry, pēcāk Ņujorkas filmu festivālā redzēju jaunāko Kā iemīlējies/Like Someone in Love, bet vēl pēc pāris dienām skatījos filmu Tuvplāns/Close-up mazmazītiņā telpā 14. ielā kopā ar bariņu irāņu. Divās no trim skatēm piedalījās pats Kiarostami. Zīmīgi, ka Ņujorkas kinofestivālā viņa atbildes uz skatītāju jautājumiem bija augstprātīgas, skaidrojot, ka izaicinājuma trūkuma dēļ viņš tagad režisē filmas valodās, kuras pats neprot, savukārt Tuvplāna auditoriju Kiarostami uzrunāja ar cieņu (varbūt nozīme bija tam, ka puse auditorijas bija irāņi), gari un plaši stāstot par filmas tapšanu un šarmējot.
Filmas skolā
Katru otro pirmdienu manā studiju programmā universitātē The New School ir lekcija DocTalks, kurā skatāmies dokumentālās filmas autoru klātbūtnē un pēc tam varam izprašņāt viņus par visu, kas ienāk prātā, sākot no proporcijām starp safilmēto un izmantoto materiālu, beidzot ar to, kādas emocionālās grūtības jāpārvar filmas tapšanas laikā. Spilgta bija saruna ar režisori Lauru Poitrasu (arī beigusi The New School) par viņas Irākas stāstu – filmu Mana zeme, mana zeme/My Country, My Country. Režisores kontā ir Oskara nominācija (1998). Tagad top trešā filma no viņas triloģijas par Ameriku pēc 11. septembra. Stāstot, kā viņa joprojām tiek pratināta un kratīta lidostās, Poitrasa izšķīdināja ilūziju par preses brīvību, savukārt viņas stāstījums, cik sarežģīti ir savākt finansējumu filmām, iznīcināja priekšstatu, ka slaveni režisori pie filmu finansējuma tiek bez pūlēm.
NYU bibliotēka
Studiju dēļ viena no manām mīļākajām vietām nemīlīgās, lietainās dienās ir Ņujorkas Universitātes (NYU) bibliotēkas filmu nodaļa. Šķiet, tur glabājas visas filmas, kuras vien var iedomāties, – sākot no pagājušā gadsimta filmām, kas man lielā daudzumā bija jāskatās dokumentālā kino vēstures kursā. Man par prieku kolekcijā ir arī Jura Podnieka Vai viegli būt jaunam (datorsistēmā kā autors gan norādīts Kulakov, Yuri, – apsolos izlabot šo pārpratumu). Kino studenti šo bibliotēkas nostūri dala ar mūzikas studentiem, kas tur klausās CD un vinila plates.
Melnā montāža. Ruff cuts
Reizi mēnesī The New School student rāda savu darbu melnās montāžas variantu. Tas ir piektdienas vakars, kad pie vīna glāzes un uzkodu šķīvja satiekas tie, kuru ceļi ikdienā nekrustojas, – dokumentālā un aktierkino studenti, kā arī mediju studiju maģistri. Darbu žanri un kvalitāte ir visplašākā – nevaru sagaidīt, kad pavasara semestrī pati varēšu uzklausīt ieteikumus un kritiku pēc savas filmas parādīšanas. Kāds students demonstrē pakaļdzīšanās ainu, fragmentu no savas mākslas filmas. Montāžas profesors Rafaels (nepārspīlēju – viņu vienmēr pavada studentu ovācijas, šis pasniedzējs prot savu darbu!) norāda uz elementāru kļūdu – spriedzes trūkst, jo gan upuris, gan vajātājs pārvietojas līdzīgā tempā; upurim jābūt neveiklam un lēnam, bet vajātājam – ātram un nekļūdīgam.
Dokumentālais stāsts par diviem puišiem, kas dzīvo ceļojošā busā, ir smieklīgs un aizraujošs. Īsfilma Trešās pasaules problēmas par pāris stundām bez interneta – pilnīgs diletantisms astotās klases skolēna līmenī. Esejiska filma par mīlestību starp divām meitenēm – skaista un pārdomāta. Jums noteikti jānoskatās manas kursabiedrenes īsfilma Sunday Blessing, nejauši noķerts stāsts Ņujorkas Upper West Side baznīcā, https://vimeo.com/55562111.
Man patīk šie vakari, jo, lai cik labas vai sliktas būtu filmas, tās ir īstas un parāda, ko var dot skola, kurā mācos, un kādi talanti dzīvo man blakus.
Mazie kinoteātri
Mani pārsteidz tas, ka pat miljonu pilsētā Ņujorkā mazo kinoteātrīšu zāles bieži ir patukšas. Reiz Quad kinoteātrī zāli sagatavoja tikai mums – pieciem cilvēkiem –, gribējām noskatīties poļu filmu par cilvēkiem, kas aizrāvušies ar Otrā pasaules kara vēsturiskajā materiālā balstītām datorspēlēm Man@War. Virtual War/Cilvēks. Karš. Virtuālais karš (mums patika, iesaku – http://www.manatwar.pl/en/trailer/). No otras puses – pirmajās nedēļās pēc pirmizrādes Katrīnas Bigelovas politiskā trillera Zero Dark Thirty/ Slepenā operācija 30 pēc pusnakts (par Osamas bin Ladena iznīcināšanas operāciju – red.) seansi bija pārpildīti – biļetes izpirktas. Lai pie tās tiktu, bija pamatīgi jānopūlas. Pārāk maz – tikai vienu reizi – esmu izmantojusi iespēju skatīties filmas Ņujorkas Kinomuzejā – Museum of Moving Images. Ar vienu biļeti te var skatīties visas filmas, ko rāda. Man bija izdevība redzēt savulaik skandalozo, leģendāro Deivida Linča Dzēšamgalvu/Eraserhead – filmas kopija bija paša Linča īpašums!
Neizturamās filmas
Neizprotamu iemeslu dēļ emocijas pēc ļoti sliktām, nepanesamām filmām galvā virmo ilgāk nekā patīkamās izjūtas pēc lieliskām filmām. Tāda laikam ir cilvēka daba. Reiz biju iekritusi īstā slikto filmu bedrē. Skolā mums bija īpaša ķīniešu dokumentālo filmu diena. Pēc trim interesantiem, bet samērā līdzīgiem jauno censoņu darbiem par lielo Ķīnas badu vakarā kā desertu gaidījām pasaulē atzītā ķīniešu dokumentālā kino režisora Vū Venguanga (Wu Wenguang) filmu – stāstu par viņa māti. Taču tā šķita grūti izturama, garlaicīgi, nevīžīgi uzfilmēta – nespēju nevienā epizode saredzēt režisora minēto cieņu pret mātes piemiņu.
Citu reizi zobus griezu jau minētajos skolas DocTalk. Režisors, kuram, iespējams, ir arī kāda laba filma, bija izvēlējies mums rādīt no home video materiāla veidotu filmu par paša dzīvi. Ticiet man, tas bija mokošs neloģisks epizožu savirknējums, kuram nevarēju sagaidīt beigas. Dienas pērle bija fakts, ka filma tika apturēta brīdī, kad uz ekrāna parādījās aktieris Kolins Farels grima krēslā. Šī epizode tika izlaista, jo aktieris lūdzis to nevienam nekad nerādīt. Brrr. Diemžēl šādi brīži dažreiz atkārtojas un droši vien atkārtosies, tāpēc esmu atradusi tam zāles – Vimeo.com Staff Pick (piemēram, šis – https://vimeo.com/56599373.)
Filmas, kas sajūsmina
Katram mākonim ir zelta maliņa, un ciešanas vienmēr tiek atalgotas. Mūsu pasniedzēja bija sarūpējusi ekskluzīvas biļetes uz skati Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMa), kurā pastāvīgi tiek piedāvātas arī filmu skates. Laikā, kad tika atzīmēta Rolling Stones 50 gadu jubileja, šeit tika izrādīta filma Cocksucker Blues/Sūkātāju blūzs (1972). Šī filma ir īpaša ar to, ka paši Rolling Stones dalībnieki to aizlieguši izrādīt, bet tiesas spriedums atļauj to darīt, ja režisors atrodas zālē. Tas bija šis gadījums. Bezbiļetnieku rinda uz filmu bija ļoti gara, pie kinoteātra ieejas stāvēja vīri, kas taujāja pēc biļetītes. Deficīta laiku sajūta.
Sex, drugs and rock-and-roll. Pirmo reizi šo savienojumu redzēju tik tieši un dokumentāli fiksētu filmā. Zināt to sajūtu Jaunajā Rīgas teātrī, kad vēlaties, lai izrāde vēl nebeidzas, vēl mazliet? Ar šo filmu bija līdzīgi – sajūsma ar apziņu, ka tomēr ir spēcīgi izstāstāmi stāsti. Biju tik sajūsmināta, ka no prieka apskāvu pasniedzēju. (Pirms pāris gadiem kāds gan jau paspējis filmu ielikt YouTube. Protams, tas attāli līdzinās pieredzei uz lielā ekrāna.)
Man vēl ir daudz neatklātu filmu skatīšanās vietu Ņujorkā. Piemēram, lietuviešu izcelsmes Amerikas kino avangarda granda Jonasa Mekas kūrētais Anthology Film Archives. Klasikas pērles Film Forum, kas regulāri izrāda klasikas pērles, un daudzas citas. Pavasaris atkal nāks ar brīvdabas kino parkos un krastmalās.
Skaties vēl: https://vimeo.com/55562111.
http://www.manatwar.pl/en/trailer/
https://vimeo.com/56599373.
Dažas adreses, kur Ņujorkā skatīties kino
BAM Rose Cinemas. 30 Lafayette Ave
Kultūras centrs Bruklinā, kas regulāri piedāvā arī izcilu filmu programmu
Linkolna centrs. Elinor Bunin Monroe Film Center. 144 W 65 th St
Metropolitēna operai kaimiņos esošais vairākzāļu kinoteātris ar izmeklētu repertuāru kino gardēžiem
Film Forum, 209 W Houston St.
Izcila un pastāvīga kinoklasikas programma.
Modernās mākslas muzejs (MoMa) 11 W 53rd St.
Piedāvā pasaules kino novitātes un klasiku. Pozicionē kino kā būtisku modernās mākslas sastāvdaļu
Kinomuzejs. Museum of the Moving Image. Astoria, 36 35th Ave
Ņujorkas kinomuzejs ar daudzveidīgu ekspozīciju un daudzveidīgu filmu programmu
D. Rietuma