Autori jau izplatījuši tīzerus, kādiem tēliem, kas tiks nosaukti ziedotāju vārdos, viņi ir atstājuši brīvu vietu. Iespēja par ziedojumu ieiet literatūras vēsturē ir lieliska un šausminoša vienlaikus – visām iesaistītajām pusēm – gan autoriem, gan ziedotājiem, gan literatūrai.
Pirmkārt, man šķiet, ka iespēja ierakstīties, piemēram, Mārgaretas Atvudas, Iana Makjuana vai Džūljena Bārnsa jaunajos darbos aizēno iespēju palīdzēt kādam (anonīmam) no vardarbības cietušajam. Domāju, ja tiktu izsludināts konkurss bez labdarības aizsega nopirkt sev tēlu kādā šī autora darbā, to tikpat labi izmantotu. Autoriem sarežģīti, jo uzliek papildu žņaugus iztēlei un ētikai. Piemēram, kāds cilvēks, labu gribot, ziedo prāvu summu, bet, piemēram, Zeidija Smita vai Alans Holinghērsts viņu pataisa par antagonistu, jo šī vieta tēlu sistēmā bijusi atstāta brīva. Vai, piemēram, literāra darba loģikas dēļ apraksta šo jaunnosaukto tēlu kādā nekomplimentārā veidā – bet šis cilvēks taču tikai labu gribēja, ziedojot naudu grūtībās nonākušajiem. Savukārt grāmatas un literatūra tiek piebārstīta ar personvārdiem (un tēliem), kas tur pēc daiļdarba uzbūves loģikas, iespējams, vispār neiederas. Tomēr grāmatas izķers no veikalu plauktiem, jo tajās būs literarizējies kāds diždraugs. Slidena lieta tā literatūra, ne velti saka – rakstnieki staigā pa plānu ledu...
Šobrīd ledus nav, taču no 2. līdz 7. decembrim notikušajā ikgadējā festivālā Prozas lasījumi pašmāju un ārzemju autori piedāvāja savu darbu lasījumus. Arī latviešu autori ir ierakstījuši savos darbos šādas tādas vietēja mēroga zvaigznes un zvaigznītes. Taču ar ledu un zvaigznēm tālu vien netiksi, vajadzēs arī nedaudz vairāk gaismas. Daži no pasākumiem norisinājās Gaismas pilī. Savukārt nesen kādā restorānā, kas sola tieši vairāk saules, īsināju laiku lasot, bija pārāk tumšs, un es pamanīju tieši virs galdiņa sienas lampu, viesmīle noraidīja lūgumu to ieslēgt, jo tad gaismas iedegšoties arī citviet restorānā, un nolika man priekšā tējas svecīti. Brīnišķīgais lotosa ziedam līdzīgais svečturis ar melnīgsnējām metāla ziedlapām gaismu paturēja sevī. Tas mani atsvieda sendienās, iztēlojos Veidenbaumu, Igo vai Rembo, kuri nemīlīgi aukstās istabelēs sēdēja pie sveces vārās gaismas, kas nervozi plandīja caurvējā, kurš lauzās iekšā pa noslēģotajiem logiem un durvīm. Diez, varbūt lasīšanai ir vajadzīga draudzīgāka vide, nekā tā ir, piemēram, Rīgā.
Varbūt restorānu kritiķiem jāiekļauj arī punkts Lasīšanai draudzīga vide vai vismaz Apgaismojums. Tas, ka pie sienas salikti plaukti, kuros sastumti padomju bibliogrāfiskie komplekti, lai piešķirtu interjeram it kā intelektuālu dimensiju, nenozīmē, ka mēs te visi baigie lasītāji. Protams, ne restorāni, ne kafejnīcas nav primāri domāti lasīšanai. Taču diemžēl dažreiz arī literatūra primāri nav domāta lasīšanai – viens no padomiem nelasītājiem rekomendē savā reprezentatīvajā grāmatplauktā nenovietot kanoniskus, bet nelasītus darbus...
Varbūt Rīga nav lasīšanai draudzīga pilsēta? Pētījumi rāda, ka mākslinieki par mākslu nelasa, teatrāļi par teātri nelasa, bet rakstnieki literatūru gan raksta, gan lasa, taču būtu gribējies vairāk redzēt arī klausāmies savu kolēģu stāstus šajos pasākumos. Nevajag baidīties no šiem pasākumiem, jo tie neatbilst droši vien vairākumam mītu par tiem. Tie nav nedz garlaicīgi, nedz stīvi, nedz caurmērā tikai zīmuļu vai burkānu apmeklēti. Tie ir dzīvi stāsti, kurus autori ir lolojuši un ar lepnumu un visu savu šarmu ceļ priekšā uz skatuves, nereti papildinot tos ar live bonusiem – komentāriem, kā un kāpēc šie stāsti radušies, jokiem u. tml., kurus, kad šie teksti kaut kad vēlāk tiks nodrukāti, lasītāji nebūs apveltīti zināt.