Sajūsma nevar turpināties mūžīgi, tāpēc katram agrāk vai vēlāk noriebjas skaļie (jā, ļoti, ļoti skaļie) bāri, un metro žurkas izraisa riebumu. Nepatīkamās emocijas vieglāk pārdzīvot, ja tam esi gatavs. Paredzēju, ka kādu asaru nobirdināšu 11. un 18. novembrī, klausoties latviešu dziesmas un skatoties fotogrāfijas ar svecīšu sienu un uguņošanu (tā ar mani reiz jau notika Maskavā – dedzināju pati savas svecītes un klausījos Dziesmu svētku dziesmu dzīvos ierakstus). Nekā. 18. novembri svinējām latviešu studentu pulkā, strīdoties par izglītības sistēmas reformu (es biju Ķīļa atbalsta komandā) un ilgām pēc mājām īsti nebija vietas. Fotogrāfijas ir vēl viena saikne ar mājām, kas var izraisīt skumjas. Mana telefona atmiņa bija sasniegusi limitu, jo divus gadus nebiju dzēsusi fotogrāfijas. Tā nu vienu dienu, ko pavadīju mājās slima, ķēros klāt pie bilžu šķirošanas. Atkal biju pārsteigta par savu ledus auksto sirdi. Jā, foto uzjundīja jaukas atmiņas, taču drīzāk radīja vēlmi panākt manas ģimenes un draugu ciemošanos Ņujorkā. Pārsteidzoši kritiskā diena bija mums pavisam sveši svētki – Pateicības diena. Neparedzētu iemeslu dēļ nenotika ciemošanās pie kursabiedrenes Menas štatā, nolēmu ar pārējiem Ņujorkā palikušajiem kursabiedriem klātienē skatīties slaveno Pateicības dienas parādi un iemācīties gatavot tītaru no mūsu amerikāņu kursabiedra, kurš ir arī meistarīgs pavārs. Diena izvērtās pavisam citādāk nekā biju iedomājusies. Parādi nogulēju (bet tiešām, kāpēc tai jābūt tik agri?), savukārt, kad ierados ciemos, tītars jau bija krāsnī, un līdz ar to arī izgāzās plāns iegūt kādas jaunas, dzīvē noderīgas prasmes. Tā bija diena, kad sajutu skumjas tāpēc, ka tā ir diena, kad lielākā daļa amerikāņu ir kopā ar savām ģimenēm. Taču vispār esmu pārsteigta par sevi. Kad gatavojos braukt šurp, ne viens vien izmeta piezīmi, ka man te iepatiksies tā, ka gribēšu palikt. Mana atbilde bija – nemūžam, izmācīšos un braukšu atpakaļ gudrāka un sailgojusies pēc Latvijas. Un tomēr mani joprojām sajūsmina vismazākās lietas Ņujorkā, pamazām kļūstu tik skaļa, ka esmu daļa no bāru bļaušan-sarunām, un žurkas metro joprojām šķiet mīlīgas. Iespējams, esmu tik bezjūtīga tāpēc, ka mans laiks Ņujorkā ir ar beigu termiņu un joprojām tik daudz neesmu izdarījusi, tik daudz neesmu redzējusi. Iespējams, jūtos tik labi, jo man ir paveicies ar labākajiem dzīvokļa biedriem. Viņi rūpējas, kad esmu slima un no rīta uztaisa vitamīnu smoothie mūsu jaunajā blenderī un promejot piekodina, lai ēdu zupu, nevis sausās amerikāņu sviestmaizes vai picu. Viņi neiebilst, ja kāds paliek pa nakti uz dīvāniņa (Ņujorkā ir milzumdaudz dzīvokļu ar "bezciemiņu" likumiem, daži no maniem kursabiedriem jau vairākas reizes mainījuši dzīvesvietu, jo nevar sadzīvot). Dažreiz mūsu vakari ievelkas ilgās sarunās. Kopīgi prātojam, kā noķert peli, kas iedzīvojusies mūsu dzīvoklī. Viņi ir mani draugi un mana ģimene šeit. Iespējams, tāpēc, ka ļoti intensīvi jūtu, kā katru dienu mainās manas domas un es pati. Un tā ir sasodīti laba sajūta.
Par saikni ar mājām
Drīz būs četri mēneši, kopš esmu prom no mājām. Viena no iepriekšējām Ņujorkas studentēm Zane Čulkstēna ceļa maizei deva padomu par trīs mēnešu krīzi, dažreiz sauktu par kultūršoku. Proti, ierodoties Ņujorkā, katru pārņem sajūsma, jo – kas gan var būt labāks par dzīvošanu pasaules lieliskākajā pilsētā (frāze, ko var dzirdēt filmās par Ņujorku un radiošovu džinglos).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.