Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izcilais gruzīnu režisors Roberts Sturua radīja neizmirstamu Brehta lugas iestudējumu, pasaules slavenais gruzīnu komponists Gija Kančeli tam īpaši uzrakstīja mūziku. Raudzīt Sturuas skatuves brīnumu uz Tbilisi brauca tādi pasaules teātra grandi kā Pīters Bruks, Vanesa Redgreiva, Marsels Marso. Sturuas teātris kļuva slavens pasaulē ar Brehta un Šekspīra interpretācijām.
2011. gadā Gruzijas kultūras ministrs atlaida Sturuu no Rustavelli Drāmas teātra direktora amata. Iemesla nebija, bet tas tika safabricēts. Sturua uz laiku pameta Gruziju. Braucot prom, viņš teica: "Kad deviņdesmitajos gados Gruzija grima nabadzībā, tumsā, brāļu naidā un bezcerībā, bija grūti noticēt, ka mēs izkārpīsimies. Tomēr tas notika. Pateicoties tautas ģenētiskajai atmiņai."
2012. gadā pēc varas un kultūras ministra nomaiņas Sturua atgriezās Gruzijā. Viņš atkal vada savu teātrī un radoši strādā. Un tagad te neviens vairs īsti neatceras ministra vārdu, kurš Sturuu atlaida.
Simboliski, ka ziņu par Latvijas kultūras ministres atlaišanu es saņēmu te, Gruzijā. Bija skaists vakars Signagi, kur grāmatas Dievmātes draudzene gruzīnu tulkojuma atvēršanā dziedāja Nino Katamadze. Bija jauki pēc pašmāju virtuālajām cīņām pret nekompetentu ministri būt literatūras un mūzikas pasaulē. Tomēr pakausī gruzdēja jautājumi un vērojumi. Par pilsonisko drosmi un atbildību. Par solidaritāti, kad ar represīvām metodēm linčo kolēģi. Par bailēm publiski teikt to, ko daudzkārt esi paudis kuluāros. Par neitrālās pozīcijas kulturālo ieņemšanu, kura tik liegi atbrīvo no atbildības. Par patiesību, kura skaidra kā Brehta novilktais krīta aplis, bet kuru var valkāt pēc vajadzības. Par anonīmo komentāru radioaktīvo lietu, kurš organizēti vienmēr nolīst attiecīgajā brīdī un laikā.
Jā, tas viss gruzdēja pakausī. Bet valoda un dzīvā balss darīja savu. Aiz loga pāri Alazani ielejai tālumā vīdēja Kaukāza varenā kalnu grēda. Robeža starp debesīm un zemi itin kā pazuda. Novilktais krīta aplis bālēja. Bija labi būt tīrajā gara gaismā.
Tomēr nešaubos, ja būs vajadzība, būs arī drosmīgi ļaudis, kas krīta apli novilks no jauna.
Norai
Nora Ikstena