Līdzīgi kā teātra zālē skatītājs, kurš kautrējas vai arī nav pieradis pie saviem smiekliem, līdz kāds nejaušs sīkums – paša aizturētie smiekli, aktiera žests vai apjauta, ka esi tumsā, – pārtrauc šo aizturēto, skulptūrai līdzīgo mirkli. Apjauta, ka tev notiek sirds. Un ka smaidīt un ļauties – drīkst. Un ir vēlams. Pierast pie sirds.
Pierast pie sirds cenšos ikreiz, kad pēc brokastu kafijas atveru ziņu portālus un acu priekšā zib neiecietība un kauns. Latvijai divos gados jāuzņem 250 bēgļu. Ne tikai Latviju, bet visu Eiropu ir pārņēmušas bailes. Bailes no kā? No cilvēkiem, kuri negrib bojāeju. Atmiņā uznirst aina no kāda video, kurā Vācijas kanclere Merkele mierina bērnu, paskaidrojot, ka Vācija vairs nespēj uzņemt imigrantus. Pamēģiniet kaut ko tādu pateikt bērnam. Un pēc tam atkal pierast pie sirds.
Nesen, braucot ar tēvu uz Jēkabpili, apstājāmies krustojumā, jo tēvs bija pamanījis gaisā helikopterus. Tajā pašā dienā tika meklēti cilvēki, kuri nelikumīgi pārveduši pāri robežai nelegālos imigrantus. Pēc tam visu dienu nespēju atbrīvoties no kādas dīvainas, skumjas sajūtas. Turpinot ceļu uz pilsētu, runāju ar tēvu par bēgļiem. Tēvs Staburaga ciemā kādai kundzei remontē dzīvokli, kura to dzīvokli paredzējusi meitai. Vai viņa tur dzīvos – neesot skaidrības. Ja meita tomēr neieradīsies, viņa uzņemšot bēgļus. Tur notiek sirds, es nodomāju, kamēr tēvs man atstāstīja šo sarunu.
Maijā es biju kopā ar viņiem. Ar bēgļiem. Berlīnē. Šī gada nozīmīgāko vācu teātra festivālu Theatertreffen atklāja režisora Nikolasa Štēmaņa izrāde The Supplicants – kopā ar aktieriem uz skatuves bija bēgļi. Viņi neko nespēlēja. Viņi vēroja mūs, un mēs vērojām viņus. Kad aktieri pateica: "We can’t help you!", tas izskanēja pēc cerības, nevis izmisuma. Jo mēs visi tajā brīdī bijām kopā, palīdzot ar klātbūtni. Nikolass Štēmanis ir gudrs, tālredzīgs režisors.
Par bēgļiem runā, bet man gribas dzirdēt, ko jūt un domā paši bēgļi. Maijā teātra tumsā gandrīz trīs stundas viņiem tika dota balss. Man bija iespēja būt ar viņiem. Pēc izrādes skatītāji varēja piedalīties diskusijā un sarunāties ar bēgļiem. Izrādes scenogrāfijas vietā nu uz skatuves bija vairāki galdiņi, tiem varēja pievienoties. Es pievienojos vienam galdiņam un noklausījos bēgļa stāstu. No sākuma līdz beigām. Un mana sirds notika. Ja cilvēki gribētu ieskatīties viņiem acīs, nevis šausmās novērsties vai "padzirdēt tikai pa ausu galam", pasaulei būtu vairāk sirds. Un vairāk vietas.
Es nekad neaizmirsīšu viņu acis. Acis, kurās bija bailes no bojāejas. Mūsdienu laikmeta sabiedrība, kura pieradinās "redzēt no attāluma" un virtuāli, ir akla. Ja mēs biežāk uzsmaidītu cits citam un pieņemtu citādo, pasaulē būtu vairāk vietas.
Ir tādi rīti, kad mirkli pēc pamošanās pasaule iebrūk galvā vai iešaujas kā lode, un tu visu dienu staigā tāds smags, domīgs. Kāds mans labs draugs teica, ka pasauli saprast var, bet ne tur. Galvā. Ne tur. Bet vietās, kur notiek sirds.