To, cik strauji mēdz sabrukt lielas cerības, līdz šim varēja vērot reizi divos gados – katrā Purvīša balvas pasniegšanas ceremonijā. Tās scenārijs paredz, ka vispirms uz skatuves tiek aicināti astoņi mākslinieki (šogad – deviņi, jo viena nominētā izstāde tapusi divu autoru sadarbībā), kuriem ir cerības uz atzinību, kas naudas izteiksmē mērāma divdesmit astoņos tūkstošos ar pusi eiro. Mirkli vēlāk noskaidrojas, ka septiņiem šī summa gājusi gar degunu…
Pagājušo piektdien, 23. maijā, ar kārtējo – pēc skaita devīto – Purvīša balvu tika godināts gleznotājs Romāns Korovins. Tomēr ceremonijai sekojošajā saviesīgajā daļā tradicionālo kurnēšanu vismaz man nenācās dzirdēt – laureāts ir profesionāļu aprindās labi ieredzēts konsekventā rokraksta dēļ, reiz jau bijis nominēts balvai, un viņam noteikti ir īpaša, savrupa vieta latviešu mākslas jaunākajā vēsturē. Turklāt saņemtie līdzekļi, cerams, palīdzēs cīņā ar veselības problēmām. Tā kā balva tika pasniegta pēdējo reizi (organizatori gan atstāj sev manevra iespējas), bija īstais brīdis aizdomāties, kas tad iepriekšējos gadus ticis svinēts un kādēļ.
Šodien grūti pat iztēloties, ka uz Purvīša balvu savulaik pretendējuši (bet nav to saņēmuši) tādi klasiķi kā Ilmārs Blumbergs un Imants Lancmanis par darbiem 2009./2010. gada ciklā. Savukārt pirmā laureāte – Katrīna Neiburga – to saņēmusi par videodarbu Solitude, kas 2007. gadā bijis izstādīts… Maskavā, un vēl otru darbu, kas ticis eksponēts tepat Rīgā. Es to atgādinu tikai tādēļ, lai ilustrētu laika mainību un veco patiesību, ka ikviena prognoze ir bezjēdzīga.
Nav noslēpums, ka Purvīša balva sākotnēji izpelnījās daudz pārmetumu par elitārismu un netaisnīgām izvēlēm, bet nu ar laika distanci ir jāatzīst, ka izgudrot tādu apbalvojuma formu, kurā visi saņemtu pēc nopelniem, nevienam vēl nav izdevies. Ir mākslinieki, kuri Purvīša godalgu izmantojuši sekmīgai karjeras attīstībai, ir tādi, kuri tikuši tālāk bez tās, un ir arī tādi, kuri parādījušies spilgti, bet vienreiz. Savukārt pastarpināto uzdevumu – iepazīstināt auditoriju ar aktuālo latviešu mākslu, pievērst tai uzmanību – balvas process pildījis pat pārsteidzoši labi: vairāku pakāpju nomināciju dalīšana ļāvusi skaļāk izskanēt daudzu autoru vārdiem un vēstījumiem, regulārā kopizstāde reizi divos gados palikusi teju vienīgā skate, kurā priekšstatu par tendencēm latviešu mākslā var gūt tie, kas nejaudā izskriet pa neskaitāmām personālizstādēm neparastās adresēs.
Šodien, meklējot faktus par kāda mākslinieka sasniegumiem pēdējo divdesmit gadu laikā, jūs ātri vien uziesiet ziņu, kad un par ko viņš ticis nominēts Purvīša balvai! Tieši šajā virzienā, manuprāt, paveras darbalauks balvas potenciālajiem mantiniekiem – mākslas vide internacionalizējas, bet tas nenozīmē, ka latviešu autoriem ir kļuvis vieglāk būt tajā pamanītiem. Izstādīšana, skatīšanās, daudzināšana un atgādināšana ir tikai viena, bet reāla iespēja, kā savējos atbalstīt.