Tā ir – jau pagājuši desmit gadi, kopš mūsu muzikoloģijas autoritāte Arnolds Klotiņš 2005. gadā iedibināja šodien jau ierasti gaidītā ikgadējā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta tradīciju. Šogad tas notiks Lielajā ģildē 24. janvārī un būs Raiņa un Aspazijas godinājums abu latviešu literatūras ģēniju 150. jubilejā. Kā arvien, sagaidāma mūsu orķestru parāde – diriģentu Andra Pogas, Atvara Lakstīgalas un Mārtiņa Ozoliņa vadībā spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Liepājas simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālās operas orķestris. Koncertu krāšņos solistu – pianista Reiņa Zariņa, soprāna Ingas Šļubovskas un basa Krišjāņa Norveļa – piedalīšanās.
Raiņa tēlu lokā ievedīs latviešu romantiķa Jāņa Mediņa prologs operai Uguns un nakts, kas pirmo reizi muzikālā teātra darbā iedzīvināja mums tik liktenīgi būtiskos simbolus – varoņa, stiprinieka Lāčplēša, Latvijas simbola Laimdotas un viedās Spīdolas tēlu. Līdzās rainiskajam vērienam koncerta programmā likts Artura Maskata īpašais veltījums Aspazijai – soprānam un orķestrim komponētā vokālā cikla Trīs Aspazijas dzejoļi pirmatskaņojums – un jau pārbaudīta vērtība – Aspazijas dzejas drāmas iedvesmotas simfoniskās lappuses no Jura Karlsona baleta Sidraba šķidrauts. Pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā šis balets piedzīvoja Aspazijas 135. jubilejas atceres gadā, 2000. gada pavasarī, un komponista veikums ir novērtēts ar Lielo mūzikas balvu.
Blakus darbiem, kuros skaņumāksla ir roku rokā ar Raiņa un Aspazijas gara spēku, liktas mūsu mūzikas pašvērtības – Jāņa Ivanova 20. simfonija (1981), mūsu lielākā simfoniķa veikuma vainagojums, kuram seko vēl viena, bet jau Jura Karlsona instrumentēta simfonija, godājot meistara un skolotāja piemiņu. Savukārt Lūcijas Garūtas Klavierkoncertu, kas 1951. gadā tapis kā veltījums komponistes pāragri mirušās māsas meitiņas piemiņai, Reinis Zariņš nebūt nav izvēlējies patriotisku vai pienākuma jūtu mudināts. Intervijā Dienai uzsverot, ka spēlē tikai to, kas pašam patiesi patīk, Reinis Zariņš atklāj, ka augstu vērtē klavierkoncerta īpatnējo mūzikas valodu, neparedzamo melodiju uzbūvi. "Ir grūti atkodēt, ko viņa mēģina pateikt, bet, kad sāku "atkost", redzu, ka tas ir izcils, perfekti pārdomāts skaņdarbs, kurā nav nekā lieka. Komponiste ir ļoti godīga, un, manuprāt, tā ir šīs mūzikas vērtība."
Tomēr klavierkoncertam, tāpat kā tā komponistei, Latvijai izšķirošā vēsturiskā brīdī radītās un padomju tanku rūkoņas fonā atskaņotās kantātes Dievs, Tava zeme deg! autorei, bijis sarežģīts liktenis. Tā pirmatskaņojumu atļāva tikai piecus gadus pēc sacerēšanas, kad tas izskanēja pianista Hermaņa Brauna un diriģenta Arvīda Jansona sniegumā. Pirms diviem gadiem koncerts izskanēja arī Tokijā japāņu mūziķu lasījumā. Šajā zemē Lūcijas Garūtas mūzikas spēku un tā nepieciešamību izjūt visdziļāk, to apliecināja šodien jau leģendārā pašiniciatīva sagatavot Dievs, Tava zeme deg! atskaņojumu Tokijā 2003. gadā. Taču vēl daudz kam jāmainās, lai latviešu mūzikas klasika pasaulē skanētu ar tik lielu vērienu kā šogad somu komponista Žana Sibēliusa mūzika 150. jubilejas gadā, kura programmu krāšņo Sibēliusa mūzikas festivāli arī Ziemeļamerikā un pat Āfrikā.