Lai kā mēs vēlētos izbēgt no padomisma ideoloģiskā mantojuma, tas atkal un atkal atgādina par sevi. Jau desmitiem viedokļu ir nošķindējuši publiski par tā dēvēto nacionālā pasūtījuma nepieciešamību kultūrā (patriotisku jūtu uzplūdā pat tika izveidota īpaša komisija nacpasūtījuma formulēšanai vienā konkrētā – kino – nozarē, nez, kā tai sokas?).
Idejas aizstāvji iestājās par pozitīva piemēra audzinošo nozīmi, skaidru vērtīborientieru svētīgo iedarbību uz cilvēku prātiem. Nacionālpatriotiskā diskursa kā ideoloģijas diktāta pretinieki apelēja pie nacpasūtījuma koncepta izstrādātāju veselā saprāta – mākslā neko nevar noteikt ar likumu, pat ja šis likums un tam sekojošais burkāns ("iezīmēts" jeb garantēts finansējums) būtu kristāltīru motīvu dzemdināts. Mums masveidīgākajā no mākslām ir jārāda Latvijas slavpilnā vēsturiskā pagātne, dižas personības jāatklāj intriģējošos biopikos (lasi: zaļais ceļš filmām par Raini, Blaumani, Ziedoni utt. – kombinācijas te tiešām neierobežotas).
Tikai sausajā atlikumā kopš "nacionālā pasūtījuma dzimšanas no Latvijas gara" gaisā izplatījušās vien pāris nacionālo grāvēju idejas – filmas (veselas divas) par Nameju un filma par baronu Minhauzenu. Tik tiešām – tie nu ir pirmie īstenie Latvijas varoņi, kas nāk prātā.
Tikmēr veselā saprāta balss īd – pag, vēsturiskas kostīmfilmas un pseidohistoriski eposi ir dārgākās izpriecas kinoproducēšanas ailītē, kuras noteikti var atļauties Holivuda, tak ne Latvija. Bet kur tad filmas – biogrāfiski stāsti – kaut vai par XX gadsimta Latvijai piederīgām izcilībām – kaut vai Canderu, Tālu, Barišņikovu, Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu vai Valentīnu Freimani – lūk, personīgo pretrunu un laikmeta plosīti likteņi, kas paši prasīt prasās uz ekrāna. Un tās reāli var būt filmas, kuru tapšanā nav obligāti jāiegulda pulkāki miljoni. Jā, un vēl – biopiks jeb biogrāfiskā filma ir trešais populārākais un ienesīgākais subžanrs Holivudā (pēc animācijas un action filmām).
Reizēm vērts palūkoties arī uz kaimiņvalsts Krievijas panākumiem kino jomā. Lai cik ideoloģizēts būtu uzstādījums par vēsturiski patriotisko tēmu dominanti valsts kino naudas sadalē, krievu kinematogrāfiski pratuši izlīst gan caur konjunktūras, gan "holivudiskās izklaides žanra" adatas aci un beigu galā nav zaudējuši savu māksliniecisko pašizpausmi. Es runāju par filmām Leģenda numur 17 (par izcilo padomju hokejistu Valēriju Harlamovu) un Gagarins – pirmais kosmosā (par leģendāro kosmonautu Juriju Gagarinu).
Abas filmas nenoliedzami ir tipiski biopiki, kuros ņemti vērā žanra lekāli, tās ir skatītājam draudzīgas un ideāli atbilst "nacionālā pasūtījuma" ailei – naše slavnoje prošloje (mūsu varonīgā pagātne).
Bet, sitiet mani nost vai krustā, ieblakus urrāpatriotiskajam patosam, lai cik tas man būtu netīkams, šīs filmas ir interesanti skatīties. Un ne jau mistiskās sovetu nostalģijas dēļ. Vienkārši tie ir spēcīgi stāsti cilvēkiem – un ar lieliskiem aktieriem.
Brīžam šķiet, ka Latvijas kino pieticībā vainojams nekas vairāk par kāda elementāra likuma ignorēšanu. Cieni pats sevi, tad arī citi tevi cienīs. Kā mēs grasāmies restartēt kinoindustriju, ja mums pat simts jaudīgu stāstu nav azotē? Bet. Cerēsim uz Viestura Kairiša topošo "nacionālpatriotisko" filmu Melānijas hronika. Jo cerība jau nav tikai muļķu mierinājums.
*Angl. restartēt – atjaunot darbību