V. Reskājs šobrīd jau kļuvis par Saeimas deputātu, bez kāda atbalsta izdotais Rutas Štelmaheres „Klēpis” ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais 2011. gada dzejas krājums, tas Jēkabpils pašvaldībai nodokļos ienesis vairāk nekā tā grāmatas izdošanai nepiešķīra, bet diskusijas ap literatūras nozari Latvijā apliecina „Saskaņas centra” deputāta jautājuma aktualitāti, jo lasītāju komentāri uzrāda, ka daļa sabiedrības gatava ar putām uz lūpām cīnīties pret savas nodokļos maksātās naudas izmantošanu nacionālās literatūras finansēšanā.
Tā kā arī pats esmu nodokļu maksātājs, nolēmu parēķināt, cik tad lielu robu manā kabatā atstāj Valsts atbalsts rakstniecībai. Pēc statistikas datiem Latvijā 2011. gadā bija apmēram 1 miljons 30 tūkstoši ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Ziņu par to, kā sadalās nodokļi starp fiziskām un juridiskām personām man nav, tāpēc vienkāršākiem aprēķiniem pārspīlēšu un, demontrējot absolūtu diletantismu ekonomikā, pieņemšu, ka arī lielie uzņēmumu maksātie nodokļi pastarpinātā veidā nāk tikai no Latvijas rezidentu maciņiem. Kultūras ministrijas budžets bija 94 miljoni. Literatūras nozare no šīs naudas saņēma apmēram 400 tūkstošus. No tām konkursa kārtībā piešķirtās stipendijas rakstniekiem jaunu darbu sarakstīšanai veidoja nepilnus 12 tūkstošus. Tātad vienam nodokļu maksātājam Valsts atbalstītie kultūras procesi kopumā izmaksāja 91 latu gadā, literatūras nozarei no šīs summas tika atvēlēti 39 santīmi, bet rakstniekiem – 1 santīms. Skaitļi, protams, aptuveni, jo nodokļos nomaksātās summas atkarīgas no katra ienākumiem un gada laikā veikto pirkumu un pakalpojumu lieluma. Kādam baņķierim rakstnieki izmaksāja arī 2 santīmus, bet sētniekam – pliku neko. Tā kā literatūras nozare ir arī pelnoša, ne tikai patērējoša, un gandrīz visi rakstnieki, lai izdzīvotu, ir spiesti mazāk rakstīt un strādāt arī citos darbos, man ir visai pamatotas aizdomas, ka nozares pārstāvji ne tikai „uzsauca” sašutušajiem komentētājiem viņu santīmu, bet apmaksāja no saviem ienākumiem arī dažas citas ar literatūru nekādi nesaistītas komentētāju vajadzības.
Var izteikties arī citādi. Tautas skaitīšana uzrādīja, ka Latvijā šobrīd dzīvo 2 miljoni 74 tūkstoši iedzīvotāju. Tātad Valsts šobrīd pasūta no rakstniekiem modernu augstvērtīgu literatūru, atvēlot katra indivīda garīgajai pilnveidei pus santīmu gadā. Kas notiktu, ja šīm vajadzībām no Valsts puses tiktu atvēlēts vesels santīms vai pat divi? Rastos 2 un 4 reizes vairāk darbu un attiecīgas reizes pieaugtu arī iespējas katram lasītājam saņemt sev atbilstošāko lasāmvielu. Tiesa, pieņemu, ka ir visai liela nodokļus maksājošā sabiedrības daļa, kas arī šo 1 santīmu uz katru ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata par sev „nozagtu”. Ko tad nodokļu maksātājs „pērk” par šo 1 santīmu gadā gadījumā, ja jaunāko latviešu literatūru viņš nelasa un tās lomai ekonomikas „sildīšanā” (darbs izdevniecībām, tipogrāfijām, grāmatnīcām, bibliotēkām, utt) īsti netic?
Pirmkārt, viņš maksā par mūsdienīgas valodas korpusa uzturēšanu aktīvā stāvoklī, mazlietotu vārdu aktualizāciju un valodas bagātināšanu ar jauniem. Pat nelasot kāda rakstnieka darbus, mēs saskaramies un pārņemam tā devumu valodā, komunicējot ar cilvēkiem, kas tos ir lasījuši. Laikā, kad grāmatas lomu lielā sabiedrības daļā izspiež televizors, datorspēles un komerciālie mūzikas radio, tas kļūst īpaši svarīgi, jo domāšana notiek valodā, un nav grūti iztēloties, kā ir spējīga domāt „Divpadsmit krēslos” aprakstītā Elločka, kuras vārdu krājumā palikuši vien 30 vārdi.
Otrkārt, literatūra neeksistē autonomi no citām mākslas jomām un ar kultūru šķietami nesaistītām nozarēm. Kosmosa apguvei radītās tehnoloģijas pēc laika ienāk mūsu mobilajos tālruņos, jaunas formas un satura meklējumi dzejā, prozā un dramaturģijā vēlāk vienkāršotā veidā tiek reproducēti dziesmutekstos un TV seriālos. Realitāte pārradītā veidā ienāk literatūrā, kas, savukārt, pēc tam pārrada jau pašu realitāti.
Treškārt, tauta pastāv tik ilgi, cik tās kultūra spēj atjaunoties. Latviešu valodas lietotāju skaits ir pārāk mazs un nozarē esošo līdzekļu apgrozījums pārāk niecīgs, lai mazskaitlīgā latviešu rakstniecība bez kāda papildus atbalsta varētu pilnvērtīgi konkurēt ar pasaules lielajās valodās rakstošajiem, un tirgus likumi visai drīz vietējās literatūras produkciju grāmatnīcās reducētu līdz „Lata romāniem” un apsveikuma pantiņu izlasēm. Precedents jau vērojams ar iznīkušo literāro periodiku, kur „slikto” subsidēto žurnālu vietā tā arī nav parādījušies „labie”, no pircēju līdzekļiem eksistējošie. Žurnālus, ko uztur tirgus likumi, katrs pats var apskatīt kioskos. Bet zūdot spējai radīt jaunas vērtības un padarīt tās pieejamas visiem interesentiem, izzūd arī pati nācija, ar laiku asimilējoties citās lielākās un modernākās kultūrās, kuru pārstāvji nešaubās, ka savas kultūras spēcināšana ir katras tautas izdzīvošanas jautājums.