Savā repertuārā

Joprojām bērnības hruščovenē dzīvo tantes, kuras dienu pavada pie loga, atstutējušas elkoņus uz spilventiņa, un kreņķējas par jebkuru strauju kustību pagalmā. Es tuvojos šim līmenim.

Nupat apmeklēju Rīgas kinofestivālu, un spilgtākais, ko atceros, ir brīdis, kad zālē nodziest gaisma. Tieši tad skatītāji ieslēdz telefonus, lai aizsūtītu pēdējo ziņu, izlasītu filmas anotāciju, izpētītu vakara autobusu sarakstu. Parasti šie ļaudis koncentrējas tieši ap manu sēdvietu, un viņu telefonos ir uzstādīts spilgtākais gaismas režīms. Tad es ar rokām uztaisu binoklīti, kas ļauj redzēt tikai ekrānu, un spiežu sevi nomierināties. Pavadot vakarus ķinītī, ievēroju vēl kādu uzvedības niansi: pēc intensīvas mīlas epizodes vai skandāla, kad iestājas klusuma pauze, skatītāji nesāk atviegloti klepot. Filma mierīgi turpinās. Daļa skatītāju sarakstās ar bērniem, kuri nespēj atrast dzīvokļa atslēgas zem paklājiņa, bet tas notiek bez rejošām skaņām. Turpretī klasiskās mūzikas koncertos ir citādi. Brīdī, kad skaņdarbā starp daļām iestājas pauze, skatītāju masa sāk klepot, atdarinot visas elpvadu saslimšanas stadijas.

Neticu, ka uz kino dodas tikai veseli cilvēki, bet, ja uz plakāta rakstīts "Vestards Šimkus", no gultas rāpjas ārā bronhīta un astmas alerģiju novājinātie, lai brīdī, kad pianists ievelk elpu, rautu vaļā savu repertuāru. Varbūt tas ir saistīts ar eholokāciju, ko lieto sikspārņi, nosakot savu vietu telpā. Klepojot var saņemt atbalsi no sienām un saprast savu pozīciju zālē. Varbūt tas nāk no suņu pasaules – vakaros privātmāju rajonos var klausīties šo žvankstēšanu. Iemesla nav, kustoņi drīzāk ziņo: "Hei, esmu nomodā, modrs un vērīgs, nemanīts garām nepaskriesi!" Pianists jau ir sācis fināla daļu, bet man galvā joprojām riņķo blakussēdētāju rējieni.

Arī Latvijas Radio 3 Klasika nervus neatlaiž. Ēterā neviens neklepo, bet kanāls ir izkopis savas dīvainības. Jau daudzus gadus svētdienās klausos raidījumu, veltītu ausu asināšanai, – Orfeja auss. Izcils raidījums, taču laika gaitā sāku ievērot, ka raidījuma vadītāji un viesi, apskatot skaņdarba interpretācijas, mēdz lietot specifisku vārdu "ārkārtīgi". Sākumā par to priecājos, pie katra "ārkārtīgi" līksmi saucot līdzi, līdz sāku sagurt. Tad nāca grūtie laiki, kad, izdzirdot pieteikumu: "Orfeja auss. Ausi asinot…", metos pārslēgt citu kanālu.

Nav iespējams klausīties mūzikas nianses, domājot par to, vai tās tiks apzīmētas ar vārdu "ārkārtīgi" vai aizvietotas ar "ārprātīgi". Beigās atradu risinājumu, kas atkal liek gaidīt svētdienu. Skanot raidījumam, jau pāris gadu skaitu, cik reižu tajā pateiks šo vārdu, un, ja šis skaitlis ir lielāks par divdesmit, pasniedzu sev vērtīgu dāvanu, ko ikdienā nevaru atļauties. Lai sasniegtu šo skaitli, stundu ilgā raidījumā, kurā pusi no laika skan mūzika, "ārkārtīgi" ir jāpasaka vidēji reizi minūtē. "Ārprātīgi" un "absolūti" neskaitās. Vasarā mūzikas apskatnieki nereti tuvojās šim skaitlim, piemēram, raidījumā par Itāļu dziesmugrāmatu un baroka obojas spēlēšanu, līdz skaisti pārsniedza atzīmi "20" septembra sākuma raidījumā par Rimska-Korsakova un Stravinska interpretācijām.

Domāju, ka modrās tantes bērnības hruščovenē arī skaita, cik reižu skaļi noklaudz ārdurvis, bet pēc tam raksta sūdzības namu pārvaldei. Es vēl tikai mācos.