Dubulta laime. Redzēju gan izdevušos izrādi, gan veiksmīgas koncepcijas saspēli ar īstu ģenerālmēģinājumu. Tautas deju ansambļa Teiksma iestudējums Brīdis pirms ir par aizkulisēm un gaisotni deju kolektīvā pirms atbildīgiem koncertiem. Nezinu, kā bija 17. jūnija koncertā, bet 16. jūnijā, kad izgāju no Ķīpsalas halles, robežas starp mēģinājumu un izrādi bija pavisam izplūdušas. Vai divas meitas tiešām nokavēja iznācienu un tagad ir "izņemtas no dejas", un rītdienas koncertā dejos laimīgās aizstājējas? Vai to deju, kuru meitām nācās dejot bez brunčiem, lai nav par velti taisīta tik sarežģīta horeogrāfija, Jānis Ērglis tiešām gribētu redzēt citos kostīmos? Vai horeogrāfa balss katrā mēģinājumā ir tik stingra? Tieši tik labi horeogrāfam Jānim Ērglim, scenogrāfam un režisoram Reinim Suhanovam, tērpu māksliniecei Evijai Dāboliņai, pianistam Mārim Šēram un dejotājiem izdevās mani ievest aizkulisēs.
Izrādi īpaši labi saprot dejotāji: nevienāds brunču garums; pārplīsušas bikšu stakles; asaras acīs, dzirdot savas mīļākās dejas mūziku; gadu desmiti, kas nodejoti vienā kolektīvā; mūžīgā puišu un meitu savstarpējā apcelšanās; centīgie, kas nāk uz mēģinājumu laikus, lai pamatīgāk iesildītos. Savējie sapratīs, un savējo ir ļoti daudz. Dzirdēju, ka tie, kas dzied korī vai spēlē orķestrī, saprata mazāk, tomēr arī viņiem izrāde patika.
Pašrefleksija ir būtiska tendence laikmetīgajā mākslā, arī dejā. Tiek apspēlēts mākslinieka radošais process. Uz skatuves redzam stāstus par izrāžu veidošanu, par mākslas un tirgus attiecībām, par darbiem, kuri nekad netop, taču ceļš uz tiem ir interesantāks par rezultātu. No vienas puses, ir pārsteidzoši, ka nosacīti tradicionālā dejas formā izvēlēta šāda iestudējuma koncepcija. Vēl jo paradoksālāk, ka tieši pašrefleksija ir izrādes veiksmes atslēga. Pēc līdzīga principa tapuši laikmetīgās mākslas darbi saņem nopēlumu par to, ka domāti tikai savējiem. Arī savējie reizēm kritizē aizraušanos ar pašanalīzi. Pirms pāris gadiem bija kurnēšana par Evas Krūmiņas, Kristīnes Brīniņas un Evitas Birules veidoto interesanto un asprātīgo izrādi Stundas. Viss ir atkarīgs no tā, cik daudz ir savējo. Kas šaurā žanrā ir šķērslis, tas plašā tautas kustībā – īsts veiksmes stāsts.
No otras puses, laikmetīgās mākslas atskaņas tautas dejā ir loģiskas, jo skatuviskā deja Latvijā ir īpašs fenomens. Tajā notiek interesanti meklējumi, horeogrāfi izpauž savu radošo dzirksti. Turklāt pašdarbniekiem patīk jaunais un citādais. Koncertos vēl jādejo repertuārs, kas izskatās pēc tautas dejas, taču ballītēm, kas reizēm ir vēl svarīgākas nekā koncerti, top pat ļoti moderni numuri. Arī ne vienai vien tautas dejai atliek nomainīt tērpus un mūziku, un taps skaidrs, ka tur no folkloras ir maz.
bijušais dejotājs.