Sekss vai nāve

Jau vairākas nedēļas pirms Svingeru pirmizrādes Kino Citadele foajē parādījās rozā slimnīcas gultas. Nojautu, ka gaidāmā filma ir vai nu par nāvi, vai nu par seksu. Ir trīs lietas, ko mēdz darīt gultā: gulēt, mīlēties, mirt (pēdējam nepieciešama nāves gulta). Tā kā uz gulēšanu nav interesanti skatīties, skaidrs, ka kino būs sekss vai nāve.

Svingeru sākumā gar ekrānu nobrauca ātrās palīdzības mašīna. Bija skaidrs, ka filma būs par seksu, jo, ja tā būtu par nāvi, kāds noliktu karoti tuvāk beigām, nevis uzreiz. Ambulances mašīna reprezentēja jauno aktieri Jāni Jubaltu. No sākuma domāju, ka tā simbolizē viņa slikto pašsajūtu, bet nē – ar ātrās palīdzības mašīnu Jānis pārvietojas, jo filmā spēlē dakteros.

Svingeri stāsta par ļaudīm, kuri vēlas kaut ko mainīt savā seksuālajā dzīvē un dzīvē vispār, taču beigās tā arī neko nemaina, jo vai nu saprot, ka viņu rutīna tomēr ir OK, vai vienkārši ir slinkums. Vienīgais izņēmums ir sieviete, kurai sākumā ir visbēdīgākās starta pozīcijas, – viņa vienās apenēs izlikta uz mīļākā balkona, jo mājās atnākusi sieva. Sievieti žēlsirdīgi pie sevis uzņem kaimiņš. Kaut arī viņam ir labi izgludināta žakete, dvēselē valda sajukums, tāpēc pat pēc kaislīgām nodarbēm meitene nonāk tur, kur filmas sākumā, – uz balkona.

Šī meitene ir vienīgā, kura filmas gaitā kaut ko maina savā dzīvē. Viņa arī ir vienīgā, kura skaidri pasaka, ko grib. Viņa grib bērnu, un, kaut arī viss sākas ar nožēlojamu situāciju aukstumā uz balkona, beigās viņa ar mīļoto glauda savu grūtnieces vēderu. Tā arī ir dzīvē – lai kāds lūzeris tu būtu, iespēja kaut ko sasniegt pieaug ģeometriskajā progresijā līdz ar katru konkrēti formulēto vēlmi.

Kopumā filmā bija tikai divas lietas, kas mani kaitināja. Pirmkārt, seansa sākumā dažiem šķita, ka viņi iegādājušies stāvvietas, tāpēc es neredzēju Greja piecdesmit nokrāsu turpinājuma treileri. Līdz ar to nevaru paredzēt, cik Zelta aveņu balvu filma nākamgad iegūs. Otra lieta, kas ir saistīta ar pašiem Svingeriem, – filmā ļoti daudz bļauj, un no tā ātri nogurst. Labā ziņa gan ir tā, ka aktieru tēlojumā nedominēja parastā latviešu teātra skola. Proti, aktieri neelsa un neskatījās tālumā, ar kamolu kaklā un lielām pauzēm izrunājot tādus vārdus kā "mīlestība", "ģimene" un "debesis". Tas labi.

Ja vēlaties intelektuālu kino, neejiet uz Svingeriem. Tiesa, jābūt drusciņ durakam, lai šī mērķa sasniegšanai mēģinātu izmantot tieši šo filmu. Uz Svingeriem jāiet, ja gribas mazliet izklaidēties, sevišķi nepiepūlējot smadzenes.

Latviešu kino viegluma tiešām pietrūkst, jo gandrīz katra filma, kas tiek tālāk par skati Kultūras akadēmijā, ir par ciešanām – vai nu par karu, vai nu par sagruzījušos pusaudzi pelēkā novakarē. Latvieši pat ballītēs dzērumā asarām acīs labprātāk klausās Saule. Pērkons. Daugava, nevis uzdejo. Man prieks, ka Andrejs Ēķis ir evolucionējis un vismaz uz brīdi pametis vēsturisko bēdu tematiku un sēru lenti nomainījis pret šampanieti un prezervatīviem.