Pasaules latviešu diasporas teātru festivāls PLATS solis 2024 Stokholmā, kurā piedalījos, vērtējot izrādes, jau pagājis, un tomēr atbalsu viļņi sit pāri pagājušā mēneša robežām, tas iztālēm savstarpējībā dun vēl joprojām. Šādu radošas un organizatoriskas veiksmes piemēru, ko nosaukt, nebūtu nemaz tik bezcerīgi maz. Arī mūsu literatūras tekstu māksla ir savā ziņā pieredzējusi starptautiskas "izrādes". Esam piedalījušies šī gada Eiropas autoru dienā. Ne tik sen latvieši uzstājās arī Frankfurtes grāmatu tirgū. Skaidrs, ka ar šeit pieminēto vien uzskaitījums nebeigtos.
Nesalīdzinot vienkārši laika ziņā mans pēdējais spilgtākais notikums literārajā laukā ir bijis šeit Rīgā – Kristas Annas Belševicas dzejprozas krājuma manifestācijas iznākšana. Lasot es tuvāk un tuvāk apjautu, ka šis ir svarīgu eksistenciālu jautājumu teksts. Tas ir arī jautājums par jautājumiem, citēšu no krājuma manifestācijas: "Vai ir jautājums, uz kuru Jūs jau ilgi esat gribējis atbildēt, bet neviens nav iedomājies pajautāt?", iepriekš šajā pašā tekstā jau bija uzdots jautājums: "Vai tā vispār ir dzīve bez mākslas?" Tā ir būtiska un uzlādējoša ievirze mēģinājumiem izprast sevi un savus centienus jaunu tekstu plūsmās.
Kāda būtu mana dzīve, ja es tajā nekad neuzdotu jautājumus un nemeklētu atbildes savā radošajā darbā? Es tajā brīdī iedomājos kaut ko mazliet atsvešinātu, tēlojošu, bet tomēr svarīgu. Es droši vien justos kā akvārijā. Mani tur barotu, jā, nomainītu jau pieelpoto ūdeni pret svaigu, taču visu mūžu es tikai plātītu muti, cilātu žaunas un kustētos pa apli vien. Jo pasaulīgo plašumu apjaust un meklēt var vienīgi okeāniskā vidē, tajā, kurā simboliski pieņemta iztēlei nepieejamā bezgalība visā un ap visu, un šādu neizprātotu, nesashēmotu sajūtu var atvērt vienīgi radošā darbība un līdzdalība mākslas vētrainajā vilkmē no jautājumiem, kas ir atbildami, līdz tādiem, uz kuriem nekas nav atbildams pat fantāzijās, lai gan dažkārt tā mēdz skarties pie neatbildamā: kas mani pārņems nebūtībā, kad izdzisīs apziņa un pasaule savilksies punktā, bezgalīgajā nekurienē? Tas ir svarīgs jautājums, lai neapmaldītos ilūzijās par simboliskā pārpasaulībām un daudziem mums piebremzētu tās šausmas, ko raisa šāda neziņa atbildes vietā.
Kur es atrastu atbalstu, ja nebūtu apjautis mākslas celtspēju un kultūras jaudu okeāniski atbrīvojošos spēkus ierobežotā un kopienās sadalītā civilizācijas milzu, bet dzelžotā ietvarā?
Kas tādā gadījumā nostātos priekšplānā? Mašinizēti digitāli izplatīta plakātu vide. Personu paraugi. Aprautas mēmes. Demonstrēšanās izpausmes. Vai tad nav manāms, ka salīdzināšanās un sacensību savstarpējās grūstīšanās iznākumā formālā pieeja padarītu kultūras nākotni par dekoratīvu fonu un shēmu konstruēšanās tukšuma virpuli? Es pateicos liktenim, ka mūsu kultūra nebūt nešķiet pamestākā sabiedriskās saziņas laukā. Tā ir rosinošākā!
Bez tās mūsu iepriekšējo laikmetu dzīve verdzībā arvien turpinātos, neļaujoties virzībai esamības okeāniskajā.