Tūristi, iespējams, ir dusmīgi, bet pārējiem tā ir iespēja pacelt acis un par ikdienišķām kļuvušās arhitektūras ikonas vai kaimiņu mājas ieraudzīt no jauna. Dažkārt ažūrajā konstrukciju mētelītī ieģērbtā māja izskatās pat labāk. Citreiz, ja sastatnes apvelk ar tekstilu, uz sienas rāda kino, un tas atkal ir kaut kas jauns.
Pagaidu arhitektūra, tāpat kā īstā, mēdz būt gan skaista, gan neglīta. Tai ir sava loma jebkuros klimatiskajos apstākļos, tomēr ierasti vairāk uzmanības tā saņem vasarā. Man mazliet pietrūkst Rīgas 2014 pagaidu skatuves Esplanādē. Rīgas vēsturiskajā centrā, kad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs vēl nebija atjaunots, tāda gaisīga, moderna būve bija vajadzīga. Tieši tik vienkārša, pat primitīva konstrukcija, ne sarežģītāka par maikstēm, kas balsta pupiņas, un vairāk nekas. Arī nehumānais Stacijas laukums izskatās labāk, kad tur uzslej mūzikas skatuvi vai sarīko kādu izstādi. Jau esam pieraduši, ka Cēsīs katru vasaru ir pat vairākas jaunas pagaidu būves, kas ļauj pulcēties kopienām ar dažādām interesēm. Arī festivālu un koncertu skatuves, citkārt tikai dažu stundu priekam, rada arhitektūras pieredzi, kas var palikt atmiņā uz visu mūžu. Ideāli, ja institūcijām ir tādas populāras un respektablas vasaras arhitektūras programmas kā galerijai Serpentine Londonā, taču Mākslai vajag telpu tipa konteineri arī der – tie savu lomu pilda labi, un augam pamazām.
Efektīgi paviljoni un pagaidu instalācijas mākslai, mūzikai, ēdieniem un atspirdzinājumiem ir nevardarbīgs un pieņemams veids, kā vietās, kur visu veco sargā likums, ienest mūsdienu garu. Tūrisms, protams, ir bizness, un mums ir daudz pastkartīšu pilsētu, ko pārdot, taču šīm vietām pieķeras vecas žaketes smaka. Ja tornītim pieskaņo krūzīti, arciņai – šķīvīti un vecām tapetēm – dvielīti, savukārt pusmūža muzeja darbinieci ar dārzā sastrādātām rokām iespīlē XIX gadsimta beigu jaunavas kleitā, kas šūta no poliestera, iecerētā pagātnes konteksta ievērošanas vietā sanāk vāja vietējās estētikas kuratora vīzija par tūrisma produktu.
Esmu pārliecināta, ka no koka, trosēs iestieptām membrānām, stikla, spoguļiem un jebkura cita tradicionāla vai nākotnes būvniecības materiāla uzslieta pagaidu struktūra, ko radījis arhitekts ar skaidru pagātnes apzināšanās plānu un vēl skaidrāku saprašanu par to, kas ir vajadzīgs mūsdienu cilvēkam, ir labāka par atdarinošu un papildinošu pagātnes imitāciju. Smalks kontrasts izcels un godās veco, ļaus to vēl vairāk apbrīnot un sajust kā lietojamu vērtību. Pagaidu paviljoni ar saistošu arhitektūru un programmu var atklāt agrāk nepamanītas celtnes, pat veselus kvartālus un iesildīt tukšas nākotnes vietas.
Paviljons kā ēku tips nav nekas jauns, taču mēs par maz izmantojam tā brīnišķīgās priekšrocības radīt eksperimentālu, manifestējošu arhitektūru tur, kur tas citādi nebūtu iespējams, un tad, kad šāds manifests ir nepieciešams. Kultūras pieminekļa pagalmā, parkā, laukumā, jūras krastā, pļavā. Uz zemes, uz ūdens un pat debesīs.