Savukārt Jaungada apņemšanās laikam domātas cilvēkiem, kas nevar apņemties un pildīt savus nodomus visās atlikušajās 364 gada dienās. It kā 1. janvāris palīdzētu pārvarēt mūžīgo atlikšanu, bailes, vilcināšanos, gribasspēka trūkumu un sniegtu papildu motivāciju.
No bērnības atceros svinīgo mirkli, kad no sienas tika noņemts viens uz sintētikas uzdrukāts un koka līstītēs ierāmēts kalendārs un aizstāts ar citu. Vecais tika sarullēts un glabājās līdzās citiem tādiem pašiem rullīšiem. Jaunais kalendārs karājās virs melnbalta, ar pogām grozāma televizora, kurā raidīja Vieglu garu! un gadumijas koncertus, kas katru gadu centās pārsteigt ar scenogrāfiju un režiju, taču saturs lielākoties palika nemainīgs – uzrunas, muļķīgi joki, šampanieša glāzes un slikta mūzika. Saimnieces rūpējās, lai galds lūztu no nepieciešamā ēdienu skaita, saimnieki uzmanīja galdu, lai tas tiešām nesalūztu, un visi kopā mēģināja izēst lielo zirņu bļodu tukšu. Aukstumā mēs gājām (jo tad vēl globālā sasilšana nebija izkausējusi Latvijas ziemas) skatīties raķešu izšaušanu turpat pagalmā; es priecājos par krāsainajiem papīra rullīšiem, par spīti tam, ka nekad nepratu, aiz viena gala turot, tos izmest gaisā, un baidījos no plaukšķenēm.
Dienasgaismā mēs gājām cauri pilsētai brangajā salā un bagātīgajā sniegā uz mežu sakurt sīku ugunskuriņu līdzās aizsalušajai upītei, lai bērni, arī es, varētu apsildīt desiņas. Nedomāju, ka es tobrīd sapratu, kādas mistiskas attiecības valda starp 31. decembri un 1. janvāri. Un īstenībā vēl tagad nesaprotu. Katru gadu es pievienojos šīm man līdz galam neizprotamajām svinībām, kas manu realitāti īpaši nemaina. Bet vai tad kādas svinības vispār maina kaut ko... Mūsu svinēšanas tradīcijas ir galvenokārt kopā sanākšanas, ēšanas un dzeršanas tradīcijas, kuras pavada vēl kādas izdarības. Domāju, ka mēs aizvien neprotam svinēt. Provianta iegāde lielos apmēros, šmorēšana un mājas beršana, viesu aptekalēšana, pārēšanās un piedzeršanās... Nogurdinoša gatavošanās, pēc kuras svinēšanai vairs nepietiek spēka, it kā viesu ierašanās būtu beigas šim elles ķēķim. Tomēr tieši cilvēka sagaidīšana ir laimīgs sākums svētkiem, svin taču nevis svētku servīzes un servjetes, lai gan arī tām beidzot ir iespēja izkāpt no vitrīnas. Un salūta sagaidīšana...
Šogad salūts staroja nedaudz mistiski cauri miglai atbilstoši šim maģiskajam gadu maiņas brīdim. Vai miglas gadījumā salūtu nebūtu racionālāk atcelt? Bet dzīres jau tikušas svinētas vienmēr, pat mēra laikā... Skatoties pasaules laika zonu karti, latvieši, tāpat kā daļa Eiropas, palika iepakaļā jauno gadu sagaidījušajai Ķīnai un pat Krievijai, kuras gadu griežu svinības Latvijā ir kā ģenerālmēģinājums mūsu pašu Jaungadam. Daļa sabiedrības Latvijā sagaida gadumiju pēc Krievijas laika – vai viņi arī pie veikala stāv stundu pirms tā atvēršanas un no darba aiziet stundu agrāk?
Uz rīta pusi no galda tiek noņemts ar vīna un mērces traipiem apzīmogotais un ar rupjo sāli reanimētais senču lina galdauts un pār galdu, istabu un agri gulēt gājušiem nolaižas jauns laiks kā balta lapa. Vai grūti ir kaut ko iesākt tāpēc, ka bailes apķēzīt šo tīro lapu, tīro laiku, uz kuras neveiksmes draud izplesties kā tintes traipi uz dzēšlapas? Bērnībā dzirdēju sakām, ka pirmdienās neko jaunu nevajag sākt, jo neveiksies izturēt. Māņticība, protams, taču es vēl joprojām pirmdienās neko jaunu nesāku. Savukārt ar 1. janvāra iestāšanos nolemju turpināt labi iesākto.