Tiesa, es allaž pārlasu un apdomāju rakstīto pirms publicēšanas, bet arī paklausīgi izdarot to pēc, nesarāvos. Jo rakstā nav manas personiskās attieksmes paraugdemonstrējumu, bet gan profesionāla saruna par teātri, kurā esmu apšaubījis S. Radzobes vērtējumu mērauklas attiecībā uz Jāņa Baloža, Valtera Sīļa un Uģa Bērziņa izrādi Nacionālās attīstības plāns (NAP). Diemžēl skaidri apjaušot hronisko profesionālas diskusiju kultūras lauka absolūto neesamību, reakcija mani neizbrīnīja, un es to aizmirsu stipri ātrāk, nekā mani studenti, kuriem minētais komentārs bija zināma laika nogriežņa lokāls humors. Un tomēr nupat biju spiests par šo laika rites epizodi atcerēties.
Patiecoties Gētes institūta atbalstam ar semināru par visjaunāko vācu dramaturģiju, tās attīstības tendencēm Rīgā viesojās Berlīnes Vācu teātra dramaturgs Klauss Cēzars. Sarunas ietvaros tika analizētas trīs dažādas lugas, kas teicami uzrādīja Vācijas teātros dominējošās tēmu un žanrisko risinājumu strāvas. Vienu no tekstiem K. Cēzars bija pataupījis beigām, lai uzvaroši, dramaturģijas gardēža priekā klausītājiem pajautātu – vai jūs sapratāt šo lugu? Viesim visai pārsteidzoša bija semināra klausītāju reakcija: tas bija izrādījies visvienkāršāk tveramais teksts. Un visu skatieni vērsās klātesošā Jāņa Baloža virzienā: atzītā un populārā vācu dramaturga un režisora Renē Poleša teksts pēc tā uzbūves, rašanās veida un izpildījuma ir gluži vai Dirty Deal Teatro (DDT) projektu Mārupīte un NAP dvīnis. Gan minēto izrāžu, gan R. Poleša gadījumā iestudējumi radīti uz konkrētu mūsu esības faktu bāzes, turklāt tie tiek izspēlēti, principiāli uzsverot atteikšanos no teatrālās nosacītības, liekot aktieriem neiemiesoties tēlos, bet runāt savā paša vārdā, kas ir būtiskākā R. Poleša daudzskaitlīgo un lielās zāles izspēlēto projektu pamatā. Par šī raksta iesākumā minēto "naidu un agresiju" acīmredzami bija nodēvēta mana norāde, ka ir neiespējami vērtēt tik principiāli atšķirīgas teatrālas norises, kādas tās ir DDT un R. Poleša gadījumos, ar tradicionālajiem lekāliem, ko drošu roku bija darījusi S. Radzobe, gan ironizējot par teātra zaļknābju "baletu", gan sev nesaprotamo ne-nosacītības pakāpi dēvējot par garlaicīgu, kad izrāde "salūstot".
Tieši par šo fenomenu runājām Renē Poleša sakarā – arī vācu teātrī skatītājs pie šādas maksimāli patiesas un tiešas sarunas savulaik ir pieradis ātrāk par kritiķiem. Tomēr par mums glaimojošo atziņu, ka neesam Eiropas arjergardā, iespējams, nebūtu bijis vērts lieku reizi runāt, ja šai pašā dienā es neuzzinātu vēl kādu faktu. Un tas vairs nebūt nepriecē – šeit minētie latviešu teātra jaunieši, nespēdami pierādīt sava topošā, līdzīgi veidojamā projekta vērtību Latvijā, ir saņēmuši piedāvājumu to radīt un izrādīt Lietuvas Nacionālajā teātrī. Un viņi ir to to pieņēmuši. Jo uzskata to par nepieciešamu. Un, starp citu, projekta tēma – barikādes.
Ceru, ka šis fakts, būs nopietnas apdomas, ne tālāku interneta komentāru vērts. Tas gana daiļrunīgi ilustrē mūsu spējas neredzēt īstenās vērtības un ne tikai teātrī, bet gan orientēties uz vietējo autoritāšu spriedumiem, kuri savukārt no kādām vēl tālākām autoritātēm sagaida zināmas "vērtējumu formulas". Iespējams, apjaušot šo teātra "pārziņu" problēmu, DDT radošā komanda jau pasen ir pat nosaukusi vārdā savu iestudējumu jēdzienisko virzību – tas ir "jaunais godīgums". Bet šo "formulu" taču nav radījis kāds viedais, turklāt... vai tā vispār ir šeit teorētiski saprotama?... Prasīties prasās šeit sākt ironizēt, tomēr tas būtu gauži nevietā, jo minētais formulējums ir patiesi patiess, jebkādu tālāku ironiju noraidošs.
Ak, jā, iesākumā necitēju pilnībā visu man veltīto komentāru – tā beigu daļa ir sekojoša: "...Kas noticis? Kas vai kurš Jūs ir tik ļoti sarūgtinājis? Tas ir jautājums Jums pašam, jo rodas iespaids, ka Jums vajadzīga palīdzība. Jūsu zināšanu trūkums modernajā (un arī ne vairs tik modernajā) teātra teorijā nepārsteidz, ar to pie mums daudzi lepojas, bet ka mācībspēki…". Citāta beigas. Ko piebilst? Tikai to, ka uz šeit minēto, visai plaši izsludināto vācu semināru, nebija ieradies neviens (!) no S. Radzobes Universitātē kūrētās teātra kritiķu programmas klausītājiem. Nē, arī viņa pati ne. Jo viss taču jau zināms.
Bet pēc jaunā godīguma brauksim uz Lietuvu. Jau nākošsezon, februārī. Sveikinu, brolai lietuviai!