Mākslinieces Aijas Jurjānes (1944–2015) glezniecība šodien ieraugāma kā nepārtraukts pētījums, vērojums, brīžiem nesaudzīgs vēstījums par sievietes mūžu, kas noris viņas pašas ģimenes lokā. Mākslā tas varētu šķist kā margināls uzstādījums, tomēr šodien, kad akcenti no patosa izkāpinātiem lielajiem jautājumiem pievēršas arī indivīda dzīves notikumiem kā tikpat svarīgai mākslā risināmai problemātikai, Aijas Jurjānes glezniecības konsekventais vērotājas gājums iegūst īpašu aktualitāti un sava veida tematisko monumentalitāti.
Otrā nozīmīgā Aijas Jurjānes profesionālās darbības sfēra ir mākslas pedagoģes darbs Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā trīsdesmit gadu garumā. Aijas Jurjānes vārds jau iegājies kā paraugs jēdzienam, kāds ir labs skolotājs, un tiek pieminēts skolas audzēkņu atmiņās. Kā vainagojums Aijas Jurjānes gadu garumā izstrādātajai mākslas pedagoģijas metodikai ir viņas grāmatas Kompozīcija (Neputns, 2005) un Gleznošana (Neputns, 2002). Tas ir vienīgais gadījums, kad skolas pedagogs kā individuāls autors savas zināšanas ir apkopojis jau metodiski izstrādātā izdevumā, ko var izmantot gan citu mākslas skolu pedagogi, kā arī jebkurš mākslas aroda iesācējs.
Monogrāfijā publicēti mākslinieces dienasgrāmatu un atmiņu pieraksti, kas novērojumos precīzi fiksējuši pēckara situāciju padomju Latvijā, dokumentālas fotogrāfijas un, protams, radošais mantojums – glezniecība, porcelāna virsglazūras apgleznojumi, akvareļi, skices, ilustrācijas, kā arī unikāli zīmējumi, kas bijuši paredzēti vien ģimenes lokam.
Sastādītāja un projekta vadītāja: Sandra Krastiņa. Tekstu autori: Anita Vanaga, Sandra Krastiņa, Rasa Jansone, Dace Lamberga, Anna Auziņa, Reinis Dzudzilo, Barbara Gaile, Edgars Vērpe, Aija Jurjāne, Ieva Jurjāne. Dizains: Artis Briedis, Rūta Briede.