Meitenītes Almas dzīvē starp realitāti un iztēli nav novilkta stingra robeža, kā tas mēdz būt daudziem bērniem. Tādēļ viņai, vasaru pavadot laukos, līdzās mazai ciema kapsētai, kur šad un tad notiek bēres, nav grūti uz sevi attiecināt pār kapu sētu sadzirdētos vārdus: "Mūsu Alma ir mirusi. Mēs vairs neredzēsimies!" un iztēloties sevi par nomirušu.
Alma cenšas saprast atšķirību starp dzīvajiem un mirušajiem, cilvēka attiecības ar savu vārdu, dažādu ar miršanu un piemiņu saistītu izteicienu nozīmi. Autore par šīm eksistenciālajām lietām raksta ar gaišu humoru, kurā nopietnība un smaids nav viens no otra atdalāmi.
Grāmata, kuras galvenais adresāts ir pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni, ir tuva bilžu grāmatai – dāsni ilustrēta, teksta daudzums lappusēs salīdzinoši neliels. Savukārt grāmatas tēma un stils var uzrunāt arī pieaugušos lasītājus.
Vērīgā, emocionālā māksliniece Anete Bajāre-Babčuka grāmatas ilustrācijās spēj savienot divas pasaules – redzamo, detaļām bagāto ikdienas pasauli, krāšņi vasarīgo dabu, un "neredzamo", kurā atmiņas un stāsti turpina dzīvot arī pēc cilvēka nāves. Viņai izdevies parādīt, kā meitenes iztēle atklāj šo pasauļu tuvību un vienotību, plūstošo robežu.