Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Tālas melodijas atbalss. Dzejnieces Vizmas Belševicas dienasgrāmatu pirmā publicētā daļa uzdod daudz jautājumu

Dzejnieces, rakstnieces un tulkotājas Vizmas Belševicas dienasgrāmatu pirmā publicētā daļa uzdod daudz jautājumu, uz kuriem atbildes ne vienmēr atrodamas.

Vizmas Belševicas arhīva materiālu ciklā jau iznākušas divas grāmatas ar agrāk nepublicētiem prozas darbiem, taču piezīmes, ko dzejniece rakstījusi tikai sev, nevis publiskošanai, ir pavisam kas cits. Jā, mea culpa, mūs interesē citu cilvēku privātā dzīve, īpaši sabiedrībā pazīstamu ļaužu dzīve, – var jau to noliegt, bet citādi nav iespējams izskaidrot lielo popularitāti, kādu pieredz šīm norisēm veltītie preses izdevumi. Taču, protams, "dzeltenā" interese nav salāgojama ar reālas dienasgrāmatas atklāto stāstu, turklāt tādu, kura autorei diemžēl vairs jautājumus uzdot nav iespējams.

 

Dzīve valodā

Izdevuma priekšvārdā dzejnieces dēls Jānis Elsbergs sniedz ieskatu veidā, kā strādāts ar mātes atstātajām rokraksta kladēm, – tas ir bijis rūpīgs darbs ar arhīva materiāliem, fiksējot arī, piemēram, noteiktās vietās ievietotās atsevišķas pierakstu lapas, izgriezto lappušu vietas, nesalasāmās rindas utt. Jānis Elsbergs piemin arī vispārzināmo faktu, ka rakstniece nav vēlējusies savas privātās dzīves publiskošanu, taču atzīmē – un tam var piekrist –, ka pēc autora aiziešanas mūžībā katrs atstātais raksta gals var kalpot, lai vēlāko paaudžu cilvēkiem, studentiem, pētniekiem rastos skaidrāks priekšstats par nebūt ne vienkāršos apstākļos dzīvotu dzīvi un radītiem literāriem darbiem.

Dienasgrāmatas pirmo publiskoto daļu veido pieraksti, kas tapuši no 1947. līdz 1960. gadam – laikposmā, kas bija vētrains gan no tobrīd Latvijā noritošo vēsturisko notikumu viedokļa, gan pašas autores dzīves šķērsgriezumā. Pieraksti neveido hronoloģisku stāstījumu: tās pārsvarā ir piezīmes, kas bieži pat nav saistītas ne ar kādiem biogrāfiskiem notikumiem. Rodas priekšstats, ka rakstniece pat savā privātajā jomā pirmkārt ir dzīvojusi valodā un daiļradē – ieraksti veltīti gan interesantiem valodas jaunatradumiem, ar milzīgu prieku rotaļājoties, piemēram, jaunatrastu apvidvārdu un dialektismu avotos, gan frāzēm un rindkopām no topošiem vai iecerētiem prozas darbiem, gan trāpīgi tvertiem cilvēku, un jo īpaši dabas ainavu, vērojumiem, kuros jūtama apzināta literārās meistarības vingrināšana, gan atdzejojumiem.

Jā, fiksētas arī atsevišķas zīmīgas sadzīves nianses, taču – kā jau tekstā, kas nav paredzēts citu acīm, – bez plašiem paskaidrojumiem, kas tieši kuro brīdi notiek. Dažādu rajonu skolu apmeklējumi, cik noprotams, kā avīzes Pionieris literārajai darbiniecei, dzīvesvietas maiņas, kuriozas sadzīviskas situācijas un tikai retas atzīmes, no kurām ar piepūli var izlobīt pašas Vizmas domas un jūtas. Ne velti uz atsevišķas faksimila lappuses izcelta, piemēram, 1958. gada 10. jūlija atzīme "bērns pirmoreiz sakustējās" – bērns, kurš vēlāk kļūs par vienu no savas paaudzes talantīgākajiem un diemžēl arī traģiskākajiem dzejniekiem Klāvu Elsbergu, mātes klēpī sakustas "kā zivtiņa, kad to saņem rokā vai arī pārāk mazā ūdens trauciņā". Līdz tam – neviena vārda par gaidībām vai attiecībām ar bērna tēvu. Un arī pēc tam – tikai viens nogurdinošu litāniju atgādinošs ieraksts par dzemdību nama ikdienas rutīnu, un vairs nekādu jaunās māmiņas sajūsmas izpausmju.

Neuzņemos – un man nav šādu tiesību – no šīm piezīmēm izdarīt secinājumus par autores personību, taču tās nenoliedzami met šauru un visdrīzāk subjektīvu gaismas staru uz to fantastisko, radošo un nelaužamo personību, kādu iepazina jau manas, septiņdesmito gadu beigās dzimušās, paaudzes lasītāji.

 

Šaubu plaisas

Un tomēr – kaut arī dienasgrāmatas piezīmes veido tādu kā eklektisku poēmu, kurā savijas lirika, proza, pārdomas, citāti un no konteksta izrauti fragmenti, tomēr šis teksts kopumā rada iespaidu par pavērtu lodziņu – ja arī ne vienmēr uz pašu rakstnieci, tad uz laikmetu un uz talantīga, radoša cilvēka izaugsmi. Tieši pārzinot šī laika vēsturisko kontekstu un arī pašas Vizmas vēlāko nelokāmo nostāju pret oficiālo ideoloģiju, neizteicami intriģējoši ir izsekot kaut mazam posmam personības tapšanas ceļā. Kaut ko par šīs personības veidošanos mēs zinām no daļēji bērnības atmiņās balstītās triloģijas Bille, uz kuru gana daudz atskaņu arī dienasgrāmatā. Lasītājs, piemēram, atpazīs gan mazās Sibillas mammuča rosīgo draudzeni Mildu, gan mazo meiteni šokējušo epizodi no sanatorijas ar neglīto krāšņās balss īpašnieci dziedātāju un tās skaisto pavadoni. Taču attiecībā uz daiļliteratūru mēs vienmēr varam rēķināties ar to, ka pagātnes atmiņu subjektīvisma patina un paša autora literārā meistarība faktus pārveido kā prasmīgs podnieks, darinot māla trauku – veidojot to no visām pusēm gludu, viengabalainu, ne sašķeltu, kā tas notiktu ar reālām atmiņām.

Billes pārzināšana met tiešu tiltu no triloģijas noslēdzošās grāmatas pēdējām lappusēm, kur Bille lepna aiziet arodskolas šinelī, uz dienasgrāmatas pirmo lappušu ierakstiem, kurās lasām (ne viscaur, tomēr manāmi) ideoloģiski pareizas, kvēlas komjaunietes gludās atziņas par padomju rakstnieka misiju un naivo prieku par skolas audzēkņu iecerēto "vingrošanu ar vālītēm", cik noprotams, militārajā parādē. Vēl labu brīdi vairāku gadu ierakstos varēsim izsekot, kā pamazām šajā jauna, ideālistiska cilvēka pārliecībā, kurš ir neviltoti šokēts par Staļina nāvi, sāk iegrauzties šaubu plaisas un iezagties no oficiālajiem atšķirīgi laikmeta vērtējumi, kurus, šķiet, rakstniece vietām vairās atklāti dokumentēt pat šajos privātajos ierakstos. 

 

 

Starprindu tukšumos 

Laikposms, kuru aptver dienasgrāmatas ieraksti, nosedz virkni vēsturei zīmīgu gadu – 1949. gadu, par kuru nav minēts ne vārda, 1953. gadu, kam veltīts gan jau minētais ieraksts, gan tā faksimils, un vēl citus. Lasītājam savā ziņā ir jāvētī – nē, ne graudi no pelavām, bet graudi no cita veida graudiem, starp lasāmvielas sarakstiem, ikdienas iespaidiem, valodnieciska rakstura piezīmēm atsijājot faktus vai norādes uz faktiem, kas šeit vēl skan tikai pianisimo, bet vēlāk rakstnieces daiļradē nograndēs kā krešendo.

Šai ziņā ļoti palīdzīgs ir gan jau pieminētais Jāņa Elsberga ievads, gan zemsvītras piezīmes, gan pēc pamatteksta pievienotā pašas dzejnieces sarakstītā autobiogrāfija. Te atkal jāliek lietā pa neatkarības gadiem jau gandrīz piemirstā prasme atšifrēt padomjlaika radošo ļaužu tik bieži un meistarīgi lietoto un vēlāk ikonizēto Ēzopa valodu – lasot ne tik daudz rindās izteikto, cik vārdu izvēles ziņā zīmīgo un jo īpaši starprindu tukšumos ietverto un nepateikto.

No materiāla, kas pašlaik tapis pieejams, vēl pāragri izdarīt jebkādus paliekošus secinājumus. Var tikai cerēt, ka pirmajai publikācijai sekos arī pārējās dzejnieces dienasgrāmatas, kuras tad būtu iespējams izvērtēt kā vienotu veselumu. Pašreiz tās vēl ir tikai visšaurākajā spraudziņā pavērtas durvis, caur kurām samanāmas neskaidras aprises, gaismas un ēnu spēles, vietām uznirstot pazīstamiem vaibstiem. Kā skatiens pagātnē, kurā kaut kur tālu ieskanas pirmais, vēl nedrošais un daudzu citu skaņu teju pārmāktais melodijas motīvs, kuru esam pazinuši vienmēr.  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja