Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Piektdiena, 8. novembris
Agra, Aleksandra

Arturs Krūzkops: Visvairāk man nepatīk viduvējas izrādes

"Redzēji afišu? Man šķiet, ka tas ir tik precīzi – "Dostojevskis/Nastavševs"!" saka aktieris Arturs Krūzkops par Latvijas Nacionālajā teātrī tapušo Idiota iestudējumu

Ar Nacionālā teātra aktieri Arturu Krūzkopu tiekamies laikā, kad Jaunajā zālē norit saspringts darbs pie režisora Vladislava Nastavševa jaunākās izrādes Idiots. Līdz plānotajai pirmizrādei 10. martā sarunas brīdī bija palikušas divas nedēļas, bet Arturs uzsver: "Pusmēnesis!" Tā izklausoties, ka laika darbam ir vairāk. Pirmizrādes datums gan vēlāk tika pārcelts uz 7. aprīli aktiera traumas dēļ. Arturam Krūzkopam izrādē uzticēta galvenā – kņaza Miškina – loma. Šī ir jau trešā reize, kad viņš sadarbojas ar Vladislavu Nastavševu. Iepriekš tapuši iestudējumi Dzin (Dirty Deal Teatro) un Vecene (Nacionālajā teātrī).

"Negaidiet, ka visi iznāks smukās kleitās, uzvalciņos un bliezīs Dostojevski," – to, ka no Vladislava Nastavševa nevajadzētu gaidīt pārlieku klasisku iestudējumu, atgādina Arturs Krūzkops. Viņam gan īpaši nepatīkot runāt par to, kāda būs izrāde, pirms darbs pie tās noslēdzies: "Viss mainās, un beigās sanāk citādi." Pārmaiņas koncepcijā varot notikt arī pirms pašas pirmizrādes. "Tādu globāla mēroga versiju, kādās iespējams parādīt šo darbu, ir daudz, bet tam, paldies Dievam, nav lielas saistības ar to, ko mēs spēlējam. Aktieris reizēm pats uzbur sev vajadzīgo pasauli."

Kādas ir tavas attiecības ar Fjodora Dostojevska darbiem?

Savā ziņā tā ir aktieru obligātā literatūra. Skolas laikā, šķiet, neko no viņa nebiju lasījis. Akadēmijā (Latvijas Kultūras akadēmija – E. G.), protams, Noziegums un sods, Idiots, Brāļi Karamazovi. Es neteiktu, ka tas ir mans iemīļotākais autors. Idiotā ir daudz foršu tēmu, bet brīžiem Dostojevskis tās ņem un kuļā, virpina tā, ka liekas, viss jau skaidrs – aiziet, tālāk! Mēs ar Vladu reiz spriedām, kā raksturot šo romānu, un viņš teica: "Tā ir kaut kāda ziepene!" Brīžiem tā tiešām ir ziepju opera! Tomēr tam visam pa vidu viņš pamanās iemest kaut kādas garīgas, laicīgas tēmas.

Vispār man šķiet, ka Idiots ir tāds mītisks darbs. Kopš sākām strādāt, visi nāk un saka: "O, Idiots! Forši. Kas tu būsi?" Saku: "Miškins." – "Ā-ā-ā. Tas ir tas galvenais?" Atbildu: "Jā." – "Ā-ā-ā. Kas tur vēl ir?" Saku: "Nu, Anta Aizupe spēlē Aglaju, Dita Lūriņa – Nastasju Fiļipovnu." 'Nu, jā-ā, baigi sen to lasīju. Kas tur vēl ir?" Beigās saproti, ka to, kas Idiotā notiek, zina ļoti maz cilvēku, un brīžiem tur tiešām nav daudz pievienotās vērtības. Mēs esam atstājuši tikai sev būtisko.

Kāds ir tavs Miškins?

Viņš ir bērns – patiess savā naivumā. Mēģinājām viņu rādīt arī citādi, bet viņš īsti neļaujas. Pirmo reizi, kad lasīju Idiotu, man šķita, ka kaut kas nav kārtībā, nevar būt, ka tāds cilvēks eksistē. It kā vienkārši – naivs, nevainīgs, tīrs cilvēks –, bet to ir tik grūti nospēlēt. Varbūt laikmeta dēļ, kurā dzīvojam, jo apkārt ir tik daudz "figņu" un mēs esam nocietinājušies. Tomēr būtībā romānā ir tāpat – sačakarētā sabiedrībā ienāk cilvēks, kurš mēģina tajā dzīvot, kādu glābt, izdarīt labu, bet nesanāk, un tas viņu nospiež. Ļoti cīnos, lai nenāk ārā patētiskums, viltus ciešanas.

Reiz kaut kur dzirdēju repliku, ka Idiotā patiesībā idioti ir visi, izņemot Miškinu.

Jā, tas atkarīgs, no kuras puses skatās. Viņiem visiem šķiet, ka viņš ir idiots. Viņam, protams, nešķiet, ka pārējie tādi ir.

Vai Miškinam piemītošā atklātība mūsdienās vienkārši netiktu uzskatīta par takta trūkumu?

Tur nāk klāt tīrība. Iedomājamies, piemēram, sieviete, kurai nav vīra, saka dēlam: "Es tagad precēšos ar šo bārdaino onkuli." Bērns atbild: "Nē, neprecies!" Viņš jau patiesi saka to, ko redz un jūt, neanalizējot, vai mammai būs labi, ja viņa apprecēsies, vai slikti. Nevar saprast, vai tā ir sajūta vai zemapziņa, bet viņš tā pasaka. Tāds ir Miškins. Ja viņš būtu bērns, viss būtu labi, bet te viņš laikam tomēr ir idiots. Reti kurš romānā viņam to pasaka tieši, daži gan tā dara.

Rudenī, kad Vladislavs Nastavševs stāstīja, ka grib iestudēt Idiotu, viņš to saistīja ar mūsdienu politisko situāciju.

Tur ir ierakstīts diezgan daudz par liberālismu, Krieviju, nāciju, tumsonību, visu jauno, kas nāks, par apokalipsi. Protams, ir daudz izcilu lietu, kuras var saistīt ar to, kas notiek Ukrainā, kas notiek ar cilvēkiem karojot. Dostojevskis, piemēram, raksta, ka ir dažāda veida slepkavas. Vieni nogalina un apzinās, ka ir slepkavas un ka nav izdarījuši neko labu. Tomēr ir ļoti daudz tādu cilvēku, kuri nogalina, un viņiem liekas, ka viņi to darījuši kāda mērķa vārdā, ka nav slepkavas, ka ir izdarījuši ko labu. Tālāk ir piezīme, ka tieši jaunatne ir tā, kurai visvieglāk nonākt ideju izkropļojuma varā. Tā arī tagad notiek, ka jauni čaļi iet un šauj cits citu nost kaut kādu onkuļu dēļ, kuri ir izdomājuši šo spēlīti. Un viņi tic tam, ka cīnās par kaut ko. Idiotā ik pa laikam izpeld tādas milzīgas tēmas… un tad atkal sākas mīlestība, ciešanas.

Tev ir sajūta, ka Miškins ir īsts, dzīvs cilvēks? Piemēram, domājot par epizodi grāmatas sākumā, kurā viņš paredz Nastasjas Fiļipovnas likteni.

Protams, man viņš ir īsts, bet, ja lasi grāmatu, tur ir kaut kas pravietisks. Viņš ir kā sūtnis, kurš jau no sākuma zina beigu scenāriju. Mēs runājām, ka ir tāda sajūta – viņš visu laiku mēģina mainīt nobeigumu, taču nekas nesanāk. Ja būtu kā filmās, viss vienkārši atkal sāktos no sākuma – atkal esi vilcienā, atkal satiec Rogožinu un mēģini visu darīt nedaudz citādi, bet nesanāk, un viss atkal beidzas tāpat.

Liktenīga neizbēgamība?

Jā, tā ierakstīt: "Vai Rogožins viņu apprecētu? Jā, bet pēc nedēļas noteikti nodurtu." Tomēr spēlēt viņu vajag vienkārši kā dzīvu cilvēku, virsslānim jānāk no pārējā, kas notiek.

Kā juties, kad tev piedāvāja Miškina lomu?

Teicu, ka beidzot CV varēšu ierakstīt trešo populāro lomu. Kad ej uz kastingiem, piemēram, pie krieviem, viņi prasa – ko esi spēlējis? "Esmu Gatiņu spēlējis." "A nu da. Ko vēl?" "Maiklu." "Nu da, horošo. Ko vēl?" "Nu, Romeo…" "O! Dā!!! Ješčo što-to?" Ir tās lomas – Romeo, Miškins, Hamlets –, kas visiem kaut ko izsaka.

Ir grūti, bet forši. Tevi atkal izsit no mierīgās dzīves. Pirms trim dienām mums bija smags mēģinājums, sēžu, ragi dūņās, un domāju – kāpēc es tik ļoti priecājos, kad Vlads man teica, ka strādāsim kopā, taisīsim Idiotu? Tāds stāvoklis, ka šķiet – viss ir drausmīgi, dzīves vispār vairs nav, tikai teātris no rīta līdz vakaram… Tāpat bija Dzin, Vecenē. Skaistais pie Vlada ir tas, ka pēc tam, kad izrāde iznāk, ir tik nenormāls kaifs to spēlēt. Viss mēģinājumu laiks ar nebūšanām aizmirstas, paliek vienkārši prieks. Nākamreiz atkal esi gatavs iet cauri tai gaļasmašīnai, gruzīties, raudāt, skriet ar galvu sienā, negulēt pa naktīm. Aktierim tā ir vēl viena skola, ko iziet trijos mēnešos.

Trakākā ir nedēļa pirms pirmizrādes?

Nedēļu pirms pirmizrādes parasti vairs nav citu izrāžu. Tad tu dzīvo tikai tajā, ko iestudē. Aktieri vienmēr ļoti satraucas, ka otrā izrāde ir slikta, jo viss it kā beidzas un iestājas atslābums. Tas nav tikai emocionāli, bet arī fiziski. Pēkšņi jūti, ka sāp kāja, vēl kaut kas. Pats iestudēšanas posms ir foršs. Grūts vairāk ģimenei, jo tevis vairs nav, tu neeksistē. Tas, protams, ir atkarīgs no lomām. Aktieri arī ir dažādi, piemēram, tādi, kas novelk kostīmu, un viss ir kārtībā.

Kā ir ar tevi?

Man ir grūti. Es pārāk daudz domāju. Man, piemēram, kādu mēnesi uznāk neadekvāts gruzons. Tas traucē gan pašam, gan pārējiem. Liekas, vairs neko nesaprotu, nekas nesanāk, sākas kaut kāda paššaustīšana.

Šajā gadījumā papildu atbildību uzliek arī tas, ka tas ir "Nastavševa jaunais iestudējums"?

Tas uzliek kaut kādu riebīgu, neapzinātu sajūtu, ka visi gaida: nospēlēs to Miškinu vai nenospēlēs? Kaut kur zemapziņā tas nosēžas. Tomēr atkāpšanās ceļa nav, visas biļetes līdz maijam jau pārdotas.

Tu esi viens no tiem Nacionālā teātra aktieriem, kurš daudz spēlē Jaunajā zālē.

Jaunie režisori mani izvēlas izrādēm, un man arī patīk. Protams, tas vienmēr ir nedaudz psihi, nezināmi. Piemēram, Pieaugušajos (režisors Valters Sīlis, dramaturgs Jānis Balodis – E. G.) mēs visu taisījām uz vietas. Balodis trīs dienas pirms pirmizrādes vēl nesa tekstus. Biju panikā! Ja kāds ir iegājis rutīnā no lielā teātra spēlēšanas, viņu ātri vajag aizsūtīt uz Dirty Deal Teatro, lai sapurina. Man patīk jauno trakās idejas, protams, reizēm arī kaitina, ka viņi kaut ko nesaprot. Tomēr tas ir foršs sadarbības veids – iespēja palīdzēt abpusēji. Var, protams, jaunajiem teikt: "Ko tu neko nevari pateikt? Paskaties uz lielajiem večiem, kā taisa izrādes!" Taču var arī parādīt, ko darīt citādi. Bieži vien ir grūti, ka tev nav materiāla, skaidrības, bet tad sāc domāt, kas kaitina vairāk – tas, ka nav skaidrības, vai tas, ka režisors atnāk un pasaka: "Darīsi tā un ne citādi!" Mani laikam vairāk kaitina otrais variants.

Tev patīk daudz pašam strādāt ar savām lomām?

Kā kuru reizi. Man šķiet, ka es vispār esmu slinks. Man ir slikta īpašība – ātri kļūst garlaicīgi. Ja es jūtu, ka tam cilvēkam, kurš taisa izrādi, tas nav svarīgi, un loma nav tāda, kas iedod baigo degsmi… Reizēm es ar sevi ļoti cīnos, bet ir tādi aktieri, kuri no jebkura "sūda" uztaisīs kaut ko ģeniālu.

Ko tev piedāvāt spēlēt pēc Miškina?

Pēc šī – lūdzu, rehabilitāciju kādā sanatorijā. Man šķiet, ka par lomām svarīgāka ir dramaturģija. Mani laikam vairāk interesē process pēc būtības. Piemēram, Vecenes mēģinājumos es sāku saprast Daniilu Harmsu. Man viņš iepatikās Vlada dēļ, kurš parādīja, ka tur ir asprātīgas, smieklīgas vietas. Pēc tam, izlasot Harmsa biogrāfiju, sapratu, kas ar to cilvēku vispār ir noticis. Manam varonim Vecenē nav vārda, bet sev esmu noteicis, ka spēlēju Harmsu. Tā ir viena no manām iemīļotākajām izrādēm.

Vai izpētīt iestudējamo darbu autoru biogrāfijas ir "obligātā literatūra"?

Režisori pēdējā laikā liek maz ko lasīt, vairāk skatīties filmas. Harmsa biogrāfija man pašam likās interesanta. Tagad arī par Dostojevski palasīju, par to, kā viņš Idiotu rakstījis. Tas, protams, neko nedod Miškina lomai. Tāpat es nezinu, vai man palīdz tas, ka noskatos citus iestudējumus. Piemēram, esmu redzējis gan seriālu ar Jevgeņiju Mironovu, gan dažas krievu izrādes, Indras Rogas Idiotu. Mironovs man patika, bet tās divas krievu izrādes likās užas. Piekrītu Vladam, ka vajag atrast veidu, kā tieši šo stāstu izstāstīt, nevis vienkārši risināt ainas pēc kārtas. Manuprāt, teātrī bieži ar to tiek grēkots. Izcila izrāde ir tā, kuru vari skatīties, arī nesaprotot valodu, un ir skaidrs, kas ar tiem cilvēkiem notiek. Daudz kur tomēr ir tā, ka nesaproti tekstu un cauri – garlaicīgi! Svarīga ir saspēle. Pats arī šajā lietā mēdzu grēkot, ja režisors to nav prasījis, turklāt vienatnē arī to nevari iznest. Katrs aktieris teātri un to, kā jāspēlē, uztver citādi. Ja režisors visu nav salicis kopā, katrs spēlē, kā viņam liekas pareizi, un nesatiekas.

Vienmēr šķitis, ka visgrūtāk uz skatuves radīt nojausmu par tēla iekšējo emocionālo dzīvi – pat tādā brīdī, kad darbība nenotiek.

Man tā ir ļoti grūta lieta, kas ir arī Miškina lomā. Piemēram, ārēji fizisks miers. Iekšēji viņš ir intensīvs, bet ārēji viņš var vienkārši stāvēt un klausīties, ko cilvēki runā. Man tas brīžiem ir grūti, jo šķiet, ka kaut kas ir jādara. Aktierim vispār neko nedarīt ir šausmīgi grūti. Viņš kļūst neaizsargāts. Vieglāk ir celt galdus, stiept hanteles, kaut ko darīt.

Vai tiešām, kad izstrādā tēlu, tevi neietekmē redzētās citu aktieru versijas?

Lielākoties jau cenšas neskatīties to pašu darbu. Bieži gadās, ka filmas palīdz, jo nezini, kur kaut ko noderīgu atradīsi. Piemēram, kad iestudējām Pūt, vējiņi, man teica, ka jānoskatās tādas un tādas filmas, jo tur ir tēls, kas līdzinās Gatiņam, bet es neko neatradu. Beigās noskatījos Miljons dolāru hoteli/The Million Dollar Hotel. Tur galvenais varonis visu laiku staigā ar basām kājām. Kājas! Tās ir Gatiņa kājas! Visa loma atrodas caur kājām.

Kino šajā ziņā ir pieejamākais un visvairāk dodošais medijs. Grāmatas prasa laiku, pieslēgšanos. Kad ir brīvs vakars, eju uz citiem teātriem noskatīties kādu izrādi. Palīdz, ja redzu labu izrādi vai sliktu. Visvairāk man nepatīk viduvējas. Gan laba, gan slikta dod enerģiju darīt pašam.

Teātrī vari būt vienkārši skatītājs?

Nevaru. Kad skaties iestudējumu kā aktieris, redzi melno darbu. Piemēram, cilvēki raksta tviterī par Dailes teātra Izraidītajiem un bieži piemin Lauri Dzelzīti, Juri Žagaru, reti pavīd, ka labs bijis arī Dainis Grūbe, bet bez viņa tur vispār nekas nekustētos. Viņš ir motors, visu velk, un citas lomas vienkārši paspīd uz viņa fona, jo ir spilgtākas, ar asprātīgu tekstu.

Mēs ar Ivaru Kļavinski agrāk dublējāmies izrādē Uz neatgriešanos. Viena bija lielā loma, kurā no skatuves trijās stundās noej uz 20 sekundēm, bet otra – tāds Alūksnes čalis ar dialektu. Uz šo tēlu arī visi pavilkās un viņu atceras. Savukārt par lielo lomu zini, ka jau trīs dienas pirms izrādes nevarēsi gulēt un normāli domāt.

Kā gatavojies izrādēm?

Ļoti atšķirīgi. Agrāk pirms Vecenes vajadzēja sākt gatavoties jau dienu iepriekš, tagad pietiek ar stundu. Aizeju uz zāli izpīpēt pīpi, lai gaisā ir tā smarža, un ar Kasparu Dumburu izejam cauri savai ainai. Vēl man ir Vecenes apakšbikses, ar kurām spēlēju katru izrādi. Veidojas tāds jocīgs rituāls, kuru vienkārši dari pat tad, ja īsti nav vajadzības.

Ir bijuši gadījumi, kad nepalīdz pat rituāli?

Kad Cietsirdīgās spēles Nacionālajā teātrī uzlika uz lielās skatuves, vienā no izrādēm, spēlējot pirmo cēlienu, jutu, ka nevaru savākties. Starpbrīdī režisorei Gaļinai Poļiščukai prasīju: "Ko lai dara?" Viņa atbildēja: "Neko. Tu esi pazaudējis 800 skatītāju. 800 cilvēku domās, ka tu esi netalantīgs aktieris. Nekas tāds nav noticis." Otrais cēliens aizgāja ģeniāli!

Idiots
Režisors Vladislavs Nastavševs
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 7.,8. IV plkst. 18.30
Biļetes pārdotas 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Shēmas atceļot

Kāda būtu mana dzīve, ja es tajā nekad neuzdotu jautājumus un nemeklētu atbildes savā radošajā darbā? Es tajā brīdī iedomājos kaut ko mazliet atsvešinātu, tēlojošu, bet tomēr svarīgu. Es droši v...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja