Uldis Auseklis un Runča Franča biogrāfija
Jūsu dzejas varonim runcim Francim ir jau gara grāmatu biogrāfija. Lūdzu, pastāstiet par Franča izcelsmi, raksturu un uzskatiem! Vai lasītāji drīkstētu viņu uzskatīt par jūsu "otro es"?
Runcis Francis pie manis atnāca, rakstot pirmo grāmatu – Mēness platmalē, kura iznāca 1991.gadā. Tolaik savu patieso sakņu apzināšanās bij gaisā, un arī runcim Francim gribējās uzzināt savējās. Un viņš brauca uz Parīzi, kur mūža nogalē dzīvojis vectēvs ar tādu pašu vārdu kā viņam. Tā nejauši, no viena vārda sākās runcis Francis. Un tālāk biogrāfija meklēja viņu.
Runcis Francis uzticīgi sekojis manam mūžam līdzi, pamanījies ielavīties gandrīz katrā nākamajā grāmatā bērniem. Un izturējies smalkjūtīgi, ja esmu rakstījis ko citu.
Kāds raksturs? Neprognozējams, te Dieviņš zemes virsū, te niķu spēlmanis.
Kādi uzskati? Šo pasauli radījuši kaķi, viņiem jāspēlē pirmā vijole, citas var spēlēt cilvēku kaķi. Un vēl. Dzimis romantiķis, patīk, ja kāds, it īpaši mince Munce, dāvā amarilli.
Vai runcis Francis ir mans otrais "es"? Nezinu. Runcis piemiegtu acis un teiktu, ka viņš ir vienīgi viņš pats. Es paraustītu plecus un teiktu, ka viņš ir vienīgi viņš pats. Bet patiesība varbūt teiktu ko citu. Tas nu gan jāatzīst – esam tā saauguši, ka pierakstīti viens otram.
Vai cilvēki (mazi un lieli) drusciņ vairāk mīl kaķus, ja par viņiem raksta? Domāju, ka ne, tikai varbūt mazlietiņ vairāk tos pamana un mīļo (un ne tikai viņus, bet i citas dzīvībiņas, kuras mums blakus ir brīnums!)
Māra Cielēna un Ezis
Šogad Baltvilka balvai nominētās jūsu grāmatas ir veltītas pašiem mazākajiem bērniem, tostarp pat krāsojamās grāmatiņas. Vai jūsu radošajā biogrāfijā pievēršanās maziņajiem sākās līdz ar žurnālu Ezis? Kā tagad klājas Ezim un jums Ezī?
Kad sāku strādāt žurnālā, biju jau sarakstījusi krietni daudz grāmatu. Rakstot es parasti neprātoju par lasītāju vecumu. Veidojot Ezi, par to gan nākas domāt. Kā ar maz vārdiem pavisam maziņo piesaistīt lielās pasaules norisēm? Savā ziņā tas ir ietekmējis arī grāmatu, vismaz dažu, tapšanu.
Kā klājas? Man Ezī – labi, jo žurnāliņš dod lielu brīvību un vienlaikus pieprasa nepārtrauktu domu rosību. Pašam Ezim klātos labāk, ja daudz vairāk vecāku saprastu, cik vērtīgi ir jau divus trīs gadus vecam bērniņam ielikt roķelēs tieši tām radītu periodisku izdevumu un kopā ar mazo to izšķirstīt, apskatīt bildes, veidojot pamatu interesei par burtiem, dabu, mākslu, kultūru, galu galā − krāsainu un jēdzīgu dzīvi.
Māris Rungulis un laika mašīna
Vairākās savās grāmatās jau pirms Lapsu kalniņa mīklām, kas veltītas pēckara vēstures notikumiem, jūs reālistiski stāstāt mūsdienu bērniem par laiku, ko viņi paši nav pieredzējuši, par padomju laiku. Kā samērot to, ko jūs zināt, ar to, ko zina (un nezina) bērni?
Tieši tāpēc jau rakstu, lai samērotu to, ko zinu un esmu pieredzējis es, ar to, ko nezin mani lasītāji.
Tā kā rakstot Lapsu kalniņa mīklas, orientējos uz apmēram 10 – 14 gadu veciem lasītājiem, mums no vecuma viedokļa pa vidu ir vēl viena paaudze – lasītāju vecāku paaudze. Un viņu vecāki, kas lielākā daļa ir dzimuši pagājušā gadsimta 70. vai pat 80. gados, arī par šo pēckara laiku ir tikai dzirdējuši. Nu, varbūt vēl tikušies ar aculieciniekiem. Protams, vairāk laimējies tiem, kas nākuši no lielām ģimenēm, kur vairākas paaudzes vai nu dzīvo kopā, vai sabrauc kādos godos – un bērēs. Īpaši jau bēru mielastu laikā sarunās bieži atklājas daudz kas tāds, ko ikdienā visādu apsvērumu dēļ pieaugušie neizrunā un neizstāsta.
Grāmata drusku līdzinās laika mašīnai, kas pārnes lasītāju vairākas desmitgades atpakaļ. Un tas ir pat ļoti dabiski, jo, manuprāt, rakstnieks visciešāk ir saistīts tieši ar laiku. Rakstniekam ir pienākumi pret laiku – tā harmonizējot dažādu vecuma cilvēku un paaudžu saskari, savstarpējo saprašanos un arī vēstures nepārtrauktību, ko lielvaras, uzspiežot savu vēstures lasījumu, vienmēr cenšas deformēt. Nu, vismaz spilgtus faktus un notikumus aizstājot ar daudzpunktiem.
Juris Zvirgzdiņš un Daugava
Lasot jūsu Ahoi! Plūdi Daugavā gribējās pajautāt, vai jūs, rīdzinieks būdams, esat pats pieredzējis plūdus Daugavā? Kādi ar Daugavu saistīti vērojumi jums palikuši prātā no paša bērnības? Un vai iespaidi, kas gūti grāmatās un citās kultūras liecībās (šajā gadījumā – par viduslaiku Japānu, rakstot grāmatu Taro, Tama un Kicune) var būt tikpat spilgti un rakstnieka darbam noderīgi, kā paša redzētais un piedzīvotais?
Atceros, ka pirmo reizi par plūdiem Rīgā lasīju žurnālā Atpūta – ka tādi bijuši 1929. gadā. Žurnālā bija publicēts foto, kur mašīna peldēja pa Akmeņu ielu manā mīļajā Pārdaugavā. Esmu lasījis arī par plūdiem Rīgā 19. gadsimtā – Luīze Panteniusa aprakstīja plūdus pirms Rīgas mūru nojaukšanas, ap 1850. gadu. Tātad plūdu pieredzi esmu smēlies no lasītā.
Toties esmu vētras laikā braucis ar liellaivu no Doles uz Rīgu, kad biju 15 gadus vecs zēns, ap 1955. gadu. Baiļu nebija nemaz, tikai ūdens līdz laivas malām. Atceros arī, ka bija kuģītis, kas gāja augšup pa Daugavu līdz Annuškai un Doles muižai. Pats esmu redzējis arī to, kā sešdesmitajos gados Daugavā zāģēja ledu, cirta lieliem gabaliem, veseliem klučiem, pēc tam laikam cēla laivās, to vairs precīzi neatceros. Šo ledu veda uz pagrabiem, lai atvēsinātu un uzglabātu pārtikas produktus.
Japānā pats neesmu bijis. Gadus trīs atpakaļ iepazinos ar Japānas sūtņa kundzi Keiko Osanai, kura rakstīja grāmatu Sakura Rīgā – un es viņu konsultēju. Šī iepazīšanās, satikšanās un grāmatas tapšanas process mani iedvesmoja un ieinteresēja par Japānu. Pēc tam sāku šķirstīt dažādas grāmatas, skatīties japāņu autoru ilustrācijas. Iespaidi, kas tika ielikti manā grāmatā, bija iegūti pastarpināti, bet iedarbināja iztēli.
Laima Kota un pasaku gudrība
Šķiet, ka jūsu grāmatā Matilde un Terēze jeb kā būt Te, Tur un Citur liela nozīme ir ne vien rakstnieces talantam un temperamentam, bet arī zināšanām par fokloru un mitoloģiju. Kā šī pasaku gudrība dzīves gaitā sakrājusies, kā veidojušās jūsu attiecības ar folkloru?
Tikai naivais var teikt, ka pasakas un mīti ir blēņu stāsti maziem bērniem. Tie ir seni vēstījumi, kuri ataino tābrīža pasauli. Cita lieta, kā šos vēstījumus uztver, saprot un interpretē: kā simbolu valodā ieslēptu noslēpumu, vai patiešām tikai kā mazuļiem domātus tekstus, ko pārgurušās mammas izmanto kā instrumentu, lai piedabūtu bērnus naktsmieram.
Pasakām un mītiem visvienkāršāk un visvieglāk ir piekārt ezotērikas birkas. Mītu, teiku un pasaku noslēpumu skaidrojumos kā auzās visbiežāk iebrauc labticīgi emocionāli meklētāji-amatieri. Izmantojot informāciju, ko katrs ieguvis dažādās pieejamības pakāpēs, viņi skaidro gan rūnakmeņu izcelsmi, gan veļu apmeklējumus un malduguņus virs Napoleona armijas atstātiem zelta zobeniem, un pasniedz atklāsmes faktus kā pierādījumu. Bieži vien ezotēriķi amatieri ir gluži kā dievadotie. Viņu maņas darbojas patiesi, un visu, ko viņi redz/dzird/sajūt/saož, viņi izsaka, kā to saprot. Esmu pārliecinājusies, ka bieži daudziem arī ir taisnība, bet viņu secinājumi var atbaidīt ikvienu, kurš sevi uzskata par modernu un mūsdienīgi domājošu cilvēku.
Bet kā var neieklausīties zibens ķertā cilvēkā, kuram galvā putniņi dzied? Kuram gan gribas atzīties, ka ir nejēga un nesaprot simbolu valodu? Kurš gan spēs racionālām metodēm pierādīt, ka garu pasaule nepastāv? Kurš ar gariem sarunājies, to automātiski atzīst par mazlietiņ dievadoto – labi, ka aizspriedumi tiek apgāzti un amatieru, par dievadotajiem apsaukāto, naivie skaidrojumi kļūst par zinātniskas pētniecības objektiem. Āraišos taču pēc teikām ezerpili atrada? Pat no jauna uzcēla, visiem par pārsteigumu, lai gan zelta karieti neatrada.
Esmu neizsakāmi laimīga par ikvienu zinātniski pētniecisku darbu, kur pasakas un mītus izskaidro kā liecības sabiedrības izcelsmei. Pasakas un mīti ir piesegti ar zvaigžņotu mistikas seģeni, bet tajos nav nekādas mistikas. Klusā priekā vienmēr gavilēju, ja it kā naivi teiktos tekstu pētnieku secinājumus apstiprina valodnieki, antropologi, arheologi, fiziķi un citi praktiķi. Ja viens folkloras dzīlēs neiebridušais rotaļu Kaza un Vilks uztvers kā jautru izskraidīšanos, tad zinātnieks teiks: "Re! Simbolu valodā šī rotaļa rāda gadskārtu miju, saules ritu..."
Racionālistiski-zinātniski-pētniecisku darbu neuzrakstīšu, bet apjauta, ka tas būtu to vērts, man atausa naktīs, kad saviem bērniem lasīju priekšā pasakas. Sāku ar katras mammas pasaku sapņu izlasi Džūkstes pasakām. Oho-ho! Tik rakt! Pasakas lasīju divos metienos – bērniem, kuri bija dzimuši viens pēc otra, kad man bija divdesmit gadu, un nākošajā piegājienā, kad bija par desmit vairāk. Sākumā visu uztvēru tikai vizuāli, bet ar laiku, iepazīstot pasauli kā daudzdimensionālu kopumu, jedritvaikociņ, bija jāatzīstas, ka pasakās un mītos racionālais kodols reāli pastāv! Pasakā vecais burvis nevarējis nomirt un mocījies pirms nāves, uzmācoties visiem garāmgājējiem, lai kopā ar viņu pasēž baznīcā trīs naktis… Lasot antropologu pētījumus par šamaņiem un burvjiem Jakutijā, Čuvašijā, Mongolijā, publikācijās vārds vārdā atkārtojās pasakās teiktais, ka šamaņi un burvji, pirms nav atdevuši savas zināšanas, mirst lēnā un mokošā nāvē vai nevar nomirt.
Es neteiktu, ka tā bija folklora, ko zinu. Dzīvojot laukos, tā bija dzīve gadskārtās, nevis folklora: uz savas ādas jūti, kā diena kļūst garāka, viss apkārt sāk zaļot, kā traks. Redzi kā viss briest, pieaug, pildās, kā nogatavojas, un saproti, ka vējš miglainā novembra pagalmā dzenā nevis lapas, bet patiešām kamolos satītas dvēseles. Pieredzētais ļoti pārsteidza. Dabiski, ka vēlējos dalīties. Būtu izgājusi Doma laukumā un sauktu: "Cilvēki, un tomēr viņa griežas!", tak pārpratumi garantēti. Atlika tikai uzrakstīt uzrunājošu stāstu. Un, ja literatūrzinātnieki vēlāk manis rakstīto nokristī par mistisko reālismu, tad tā to arī sauksim.
Cik labi, ka rakstnieki, vēstot par aizdomīgu pieredzi, aiz literatūras aizslēpjas kā aiz širmja. Parunājos ar pāris kolēģiem, ko viņi, nez, dara brīžos, kad tēls sāk rīkoties patvaļīgi, vai kad noredz tādu sapni, kuru izstāstot, prātīgi ļaudis uzmauktu stāstītājam baltu kreklu ar aizmugurē sasienamām piedurknēm. A neko, man atteica – tā i dzīvoju. Viņi visi, saprotiet – visi manis apjautātie Latvijas rakstnieki tā kā mazlietiņ vainīgi atteica: autoriem bieži vien rakstot ir sajūta, ka viņi tiek ievilkti notikumos, kuri izgājuši ārpus autora prāta; kad autors attopas, nākas pat nožmiegt tādu nepaklausīgu literāro varoni.