Beļģu mākslinieces Kitijas Krauzeres bērnu grāmatas ir guvušas ievērību visā pasaulē un atnesušas autorei dažādus pagodinājumus, tai skaitā 2010. gadā arī Astridas Lindgrēnes piemiņas balvu par ieguldījumu bērnu literatūras attīstībā, augstāko iespējamo apbalvojumu, kāds iespējams rakstniekiem, kuri pievērsušies bērnu literatūrai. Latviešu valodā līdz šim iznākušas divas Kitijas Krauzeres grāmatas – Skrību, skrābu, tvīt, plunkš! pašiem mazākajiem lasītājiem un Ezera Annija, grāmata, kuras adresāts varētu būt drīzāk pusaudzis, abas apgādā Liels un mazs. Māksliniece viesojās Rīgā aprīļa sākumā, kad notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas organizētā konference Pasaule bilžu grāmatā.
Cik sen jūs jau darbojaties bērnu grāmatu ilustrēšanas jomā?
Kopš manas pirmās grāmatas iznākšanas ir pagājuši divdesmit gadi. Man toreiz bija divdesmit četri. Taču sākums bija ļoti grūts – bērnībā atklājās, ka esmu vājdzirdīga, un, tā kā nāku no divvalodīgas ģimenes, normāli runāt iemācījos tikai septiņu gadu vecumā. Toreiz man likās, ka es vispār nekad neiemācīšos būt kā visi, un mana runa un arī valoda bija ļoti ierobežota. Tāpēc vēl tagad, kad esmu 40 grāmatu autore un šīs grāmatas ir tulkotas un izdotas daudzās valodās, man tas vēl joprojām šķiet kā brīnums. Zviedrijā vienu manu grāmatu pat izmanto franču valodas mācīšanai – un tas man liekas pilnīgi neticami, jo es ļoti ilgi rakstīju ar kļūdām (un, iespējams, vēl tagad rakstu nepareizi!). Taču es spēju izstāstīt stāstu. Un cilvēkiem patīk stāsti. Īpaši jau īsi. Viņi gan tos ātri aizmirst – bet labi stāsti paliek atmiņā. Pat šajā fast food – fast living (ātro uzkodu un ātrās dzīvošanas) laikmetā.
Kāpēc cilvēkiem vajag stāstus?
Man gribētos, lai skolās lasa priekšā stāstus līdz pat astoņpadsmit gadu vecumam. Kad es mācījos skolā, mans franču literatūras pasniedzējs mēdza mums lasīt priekšā divas stundas pēc kārtas. Tas ir ilgi. Taču viņš lasīja ļoti izteiksmīgi, un mēs nokļuvām dažādās pasaulēs, iepazinām dažādas sajūtas. Jūtas. Ir svarīgi izzināt jūtu pasauli, jo tas palīdz labāk saprast cilvēkus. Mūsdienās ir daudz cilvēku, kam riebjas grāmatas un vārdi, kas nesaprot tos. Manuprāt, tās nav tikai attiecības ar literatūru, tā ir savas dzimtās valodas, mātes valodas nepieņemšana. Taču, ja viņiem ik rītus lasītu priekšā stāstu un negaidītu, neprasītu nekādus rezultātus, neprasītu, kāda ir vēstījuma jēga un tā tālāk, viņi spētu stāstus pieņemt un iemīlēt kā savas dzīves sastāvdaļu. Un tad jau nāktu arī sapratne.
Un kā nonākt pie mīlestības pret vārdiem? Mūsdienu bērni ir pieraduši pie elektroniskajām spēlītēm un darbošanās.
Manuprāt, tehnoloģijas un grāmatas neizslēdz viens otru. Darbojoties ar katru no tām, tiek lietota cita smadzeņu puslode, un, izmantojot tehnoloģijas un grāmatas kopā, bērns attīstās vispusīgi. Papīrs un rakstāmais ir tuvāks mūsu ķermenim, saprotamāks. Turklāt papīrs ir stipri ilgmūžīgāks nekā elektronika. Mašīnas fascinē cilvēka prātu, jo tās ir ātras. Tomēr cilvēka doma spēj būt vēl ātrāka. Ja skolotāji, bibliotekāri un vecāki lasīs bērniem priekšā, tas atraisīs pavisam citas iespējas, nekā, piemēram, skatoties šo pašu stāstu TV vai kino versijā. Grāmata atraisa iztēli, mašīna iegrožo. Vārdiem ir tik daudz nozīmju – atkarībā no uzsvara, no toņa, no konteksta. Pat ja jūsu bērns lasa kaut ko, jūsuprāt, briesmīgi muļķīgu, neliedziet to. Aprunājieties ar viņu, ļaujiet viņam jūsmot un pamazām piedāvājiet ko labāku, nopietnāku.
Es saviem bērniem mēdzu grāmatnīcāpiedāvāt – vienu grāmatu izvēlas viņi, otru es. Viņi parasti izvēlas pašas košākās un dārgākās, ak vai (smejas). To, kas ir modē vai tiek reklamēts. Jo bērni jau ir pirmie reklāmu upuri. Es izvēlos grāmatas, kas patīk man. Un tad viņi saka: nē, šo ne. Nekad. Un es atstāju to grāmatu mašīnā. Mani bērni bija mazi tad, kad man vēl nebija visādu smalku telefonu, aipadu utt., tāpēc, ja iznāca kaut kur braukt un viņi ilgāku laiku sēdēja mašīnā, vajadzēja kaut kā sevi izklaidēt. Tad nu viņi ņēma tās manis izvēlētās grāmatas un lasīja. (Smejas.) Un viņiem patika.
Vēl es lasīju viņiem priekšā. Balss spēku ne vienmēr novērtē. Taču priekšā lasīšana ir brīnišķīgs veids, kā dāvināt savam bērnam pasaules gudrību. Es nevaru dziedāt. Taču es varu lasīt – un man pašai bērnībā daudz lasīja priekšā tēvs un vecmāmiņa. Tā ir brīnišķīga pieredze, un tā bērnam, kurš dzīvo laimīgu bērna dzīvi, parāda arī dzīves ēnas puses, audzinot empātijas spējas, bet neliekot izbaudīt uz savas ādas. Protams, ir cilvēki, kas sacīs, ka tas ir lieki un nevajadzīgi, bet mana pieredze rāda, ka bērni interesējas tieši par to dzīves daļu, kas viņiem ir sveša un nezināma. Mēs taču esam cilvēki, nevis ledusgabali...
Priekšā lasīšana ir veids, kā likt pamanīt pasauli – un pamanīt, ka jūtas piemīt arī citiem.
Man ir radies iespaids, ka rakstnieki, īpaši jau bērnu grāmatu rakstnieki, patiešām tur rūpi par pasaules kārtību. Par to, kas notiek un notiks. Arī jūsu grāmatās var just šo rūpi. Vai tas nāk no bērnības?
Mana vājdzirdība bija viens no iemesliem, kāpēc es biju citāda. Vājdzirdīgs cilvēks, īpaši jau bērns, ir vientuļš un neuzticīgs. Es neuzticējos cilvēkiem, kā mazs dzīvnieciņš es jutu viņu nolūkus, un manas vēlmes visbiežāk nesakrita ar pieaugušo vēlmēm. Vēlāk pieaugot es iemācījos piedot cilvēkiem, ka viņi ir tādi, kādi ir. Mani neinteresē pieaugušo masku spēles. Taču bērni ir citādi. Viņi neizliekas, viņi ir tieši, un man ir viegli ar bērniem. Es redzu viņus kā pieaugušos – mazi vīrieši un sievietes, kuri vēl nav iemācījušies citus tiesāt. Man bija laimīga bērnība, taču mājās vienmēr valdīja spriedze, un es to jutu. Negribēju būt kādā no pusēm, tāpēc es glābos savā iedomu pasaulē. Tur viss bija citādi, viss bija tā, kā es to iedomājos. Jau no bērnības es ticu dabas spēkam. Paskatieties uz puķēm, pārsteidzoši, kā tās aug, cik tām ir daudz spēka un cik tās ir dažādas. Tīrs skaistums. Ja mēs esam tā sargi, mēs esam pelnījuši ļoti sliktas atzīmes par šo sargāšanu... Mēs nerūpējamies par dabu.
Es, protams, nevaru doties uz Amazoni sargāt lietus mežus, taču es varu rakstīt stāstus un uzzīmēt tos. Stāsti ir mūžīgi, tie pastāvēs vienmēr. Tas ir cilvēces kopīgais mantojums. Pamats.
Kopš brīža, kad pirmais cilvēks izdvesa pirmo skaņu, viņš pūlējās ar to kaut ko pavēstīt. Paradoksāli – jo vairāk tehnoloģijas sasniegumu cilvēcei ir, jo vairāk mēs zaudējam kontaktu paši ar savu ķermeni – mēs zaudējam intuīcijas spējas, atmiņu, roku prasmes. Visu to, kas mūs padarījis par cilvēkiem.
Kā jūs ar to tiekat galā?
Kad es rakstu stāstu, es nezinu stāsta beigas. Ir sajūta, ka kāds stāsta šo stāstu man, un es lēnām pierakstu. Starp citu, es vienmēr zīmēju pati – ar roku, nevis ar datoru. Esmu kā filtrs, caur kuru nāk stāsts. Man nepatīk zīmēt ar datoru. Nesen es Zviedrijā dzirdēju – zinātnieki atklājuši, ka, rakstot vai zīmējot ar roku, mēs izmantojam to smadzeņu puslodi, kas atbild par radošumu, bet, strādājot ar datoru, pat darot to pašu, darbojas otra puslode. Eksaktā.
Vēl man šķiet, ir ļoti svarīga paša cilvēka attieksme pret pasauli. Tas, ko bērnam iemāca gaidīt no pasaules. Ikviens kaut ko gaida no dzīves, bet tikai daži ir gatavi doties dzīvei pretī un sasniegt savus sapņus. Es tā darīju. Bet es zinu, ka ir cilvēki, kas pat neuzdrošinās sapņot, jo viņi paši sev iestāsta, ka no pasaules neko labu gaidīt nevar. Man nekad nav licies pieņemami, ka kāds cits noteiks, kas man būtu jādara. Esmu bijusi dumpiniece jau kopš bērnības. Man tas bija būtiski. Un kopš bērnības es zināju, ka rakstīšu grāmatas un zīmēšu. Protams, man ir ļoti paveicies sastapt tik brīnišķīgus pieaugušos savā bērnībā. Viņi atbalstīja mani un manus sapņus, un brīžos, kad viņi mani kaitināja, es iztēlojos, cik burvīgi bērni viņi savulaik bijuši, un dusmas bija pāri.
Bērni un pieaugušie. Kāda loma ir viņiem vienam otra dzīvē, un ko pieaugušie var mācīties no bērniem? Kas ir tās lietas, ko bērniem vajadzētu iemācīt?
Savās radošajās darbnīcās esmu tikusies ar daudziem brīnišķīgiem skolotājiem, un mana tēvamāte bija fantastiska vecmāmiņa. Viņa bija ļoti gudra. Ja bērns klasē neklausās, visbiežāk tas nav tāpēc, ka viņš ir stulbs. Drīzāk viņam galva ir pilna ar citām problēmām. Labs skolotājs to pamana. Ja datora atmiņa ir pilna, mēs to tīrām, bet par cilvēkiem bieži neiedomājamies. Vēl kāda būtiska lieta ir dažādā uztvere. Ir bērni, kas labāk uztver, ja skolotājs viņiem pieskaras vai paņem klēpī. Taču mūsdienās tas būtu pārāk aizdomīgi, vai ne? (Izteiksmīgi nobola acis.) Lielās klasēs tas arī tehniski ir neiespējami. Milzīgās klases – esmu bijusi tādās, kur klasē ir pat 40 skolēnu! – ir kaut kas pilnīgi slims. Šī sistēma ir nolemta neveiksmei. Mēs to redzam.
Vēl viena mūsu sabiedrības vājā vieta ir skolotāji. Mēs pieprasām, lai viņi ir zinoši visās jomās un turklāt sirdsgudri, lai pamana mūsu bērnu talantus un spēj tos attīstīt. Bet maksājam grašus. Vienīgais, kas vēl tur šo sistēmu pie dzīvības, ir tie skolotāji, kuri tiešām mīl bērnus un savu darbu.
Skolotāji man arī stāsta, ka pēdējos gados ļoti ir mainījušies bērni. Pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem bērni bija mācīti paklausīt. Viņi neapstrīdēja autoritātes, neuzdeva neērtus jautājumus. Mūsdienu bērni pieprasa paskaidrojumus. Ja skolotāja saka – sēdiet un mutes ciet!, bērns grib zināt – kāpēc viņam vajadzētu muti aizvērt. No otras puses, tie paši skolotāji atzīst, ka nevaldāmie mūsdienu bērni ļoti labi uztver cieņpilnu attieksmi. Ja skolotājs pret viņiem izturas ar cieņu, arī viņi izturas tāpat. Viņi sadarbojas, nevis pakļaujas.
Diemžēl daudzās valstīs skolotāji nevis cenšas saprast bērnus, bet paziņo, ka viņi ir pārlieku enerģiski, bērnam nosaka diagnozi – hiperaktīvs – un dod zāles. Taču ir skolas – diemžēl pagaidām nedaudz –, kurās hiperaktivitāti ārstē citādi. Ar ikdienas sporta nodarbībām. Tas darbojas ļoti labi. Mūsdienās, kad bērni vairs nevar spēlēties laukā drošības apsvērumu pēc, viņi pārlieku daudz laika pavada iekšā pie TV ekrāna vai datora. Enerģija krājas un krājas, līdz izpaužas tā, kā nu bērns māk to izpaust.
Pieaugušajiem vajadzētu vairāk ieklausīties bērnos un pamanīt viņu vajadzības. Virzīt uz pareizo ceļu var tikai tad, ja sadzird. Ja pamana. Ieskatieties bērnos, ļaujiet viņiem būt pašiem – un jūs būsiet pārsteigti, cik daudz viņi zina un saprot! Vienā no manām meistardarbnīcām bērni pēkšņi zīmēdami sāka dziedāt. Viens sāka, otrs piebalsoja, un drīz vien visi dziedāja. Skolotāja viņiem bija mācījusi, ka dziedāšana atraisa radošumu.
Dziedāt strādājot ir sena latviešu tradīcija. Mūsu senči dziedāja, un pat es, darot mājas darbus, mēdzu dziedāt. Tas palīdz.
Fantastiski! Tad tu strādā un vienlaikus uzņem enerģiju! Žēl, ka es nevaru dziedāt! Man tik ļoti patika, kā tie bērniņi dziedāja. Nepazaudējiet to!
Rietumu pasaule dodas pa otru ceļu: Zviedrija, piemēram, jau labu laiku ir ļoti datorizēta zeme, un viņi strādā ar datoru jau no mazām dienām. Pēdējos gados viņi secina, ka šī tīrā datorizācija ir novedusi pie radošuma krīzes. Taču radošā domāšana ir svarīga ne tikai mākslās, bet arī zinātnē. Zinātnē it īpaši. Tā tehnoloģijas ved radošā strupceļā, bet tas savukārt nākotnē varētu bremzēt pašu tehnoloģiju tālāko attīstību.
Kā jau sacīju, es vienmēr zīmēju ar roku, un es varu atšķirt, kurš mākslinieks strādā ar roku un kurš – ar datoru. Ir tikai viens franču mākslinieks, kurš ar datoru strādā tikpat smalki kā ar roku. Tas nav tikai ātruma jautājums. Zīmēšana ir iekšējs ceļojums, kurā es atklāju kādu jaunu pasauli un dalos tajā ar citiem.
Kuras bija tās pasaules, kas iespaidoja jūsu bērnību?
Daudzi beļģu mākslinieki, kuri Latvijā nav pazīstami, tad Beatrise Potere, Astrida Lindgrēne, Tūve Jānsone, Frānsisas Hodžsones-Bērnetas Noslēpumainais dārzs, Keneta Greiema Vējš vītolos un ļoti, ļoti daudzas citas grāmatas.
Man patīk grāmatas, kas mani ieved nezināmās pasaulēs. Man ir grāmata par Nāvīti (La Visite de Petite Mort) – es pati to rakstīju un zīmēju. Un tad kāda sieviete man teica: "Kā jūs iedrošināties bērniem rakstīt par tādām lietām!"
Un kā jūs uzdrošinājāties? Latvijā nesen daži, bet skaļi vecāki protestēja pret grāmatu ar nosaukumu Kaka un pavasaris.
Reizēm esmu patiesi pārsteigta un pat satriekta par to, cik ļoti cilvēki aizmirst sevi bērnībā. Piecus sešus gadus vecs bērns būtu sajūsmā par šādu grāmatas nosaukumu, viņš smietos un ar interesi ķertos klāt lasīšanai! Arī nāve un miršana ir viens no jautājumiem, kas bērnus nodarbina. Bērni ir pelnījuši, lai ar viņiem runātu par lietām, kas viņiem šķiet runājamas. Arī tā kaku lieta – man ļoti patika grāmatiņa par nīlzirgu, kuram vajadzēja uz tualeti. Galu galā visi cilvēki apmeklē tualeti. Taču daudzi pieaugušie tik ļoti baidās zaudēt cieņu un atzīt, ka arī viņi... Tā nu tas jaukais nīlzirgs staigāja un stāstīja visiem, ka viņš grib uz podiņa, un pārējie dzīvnieki dalījās pārdomās par to, ko viņi dara uz poda un kā tas izskatās... Bērniem ļoti patika un pieaugušajiem arī, grāmatiņai bija lieli panākumi!
Mums iznāca līdzīga grāmata par kurmīti, kurš meklēja nejauceni, kurš viņam ir uztaisījis uz galvas...
Jā, kurmītis! Es atceros, tā arī bija burvīga!
Vai ir grāmatas, kas bērniem var būt kaitīgas?
Stulbas, rožainas princešgrāmatas, kurās mīt stulbas, rozā, nekakājošas princeses, kuras grib būt tievas un sagaidīt princi, kas viņām uzdāvinās pili un auto, tiešām nodara ļaunu meiteņu prātiem. Viņas tiek pieradinātas pie domas, ka sieviete ir prece, ka izskats ir vienīgā vērtība. Ka nekas cits šai pasaulē nav svarīgs.
Taču es kā mamma esmu atklājusi, ka bieži vien tās grāmatas, kas bērnībā patika man, maniem bērniem nav interesantas. Tad nu es pētu, kas patīk viņiem, un pamazām apgūstu arī mūsdienu bērnu literatūru. Tas ir ļoti interesanti, kā, paaudzēm mainoties, mainās arī grāmatu mode. Ja jūsu bērna bibliotēkā būs dažādas grāmatas, viņš vienkārši pamanīs, cik pasaule ir krāsaina un daudzveidīga.
Margarēta to Andžs