Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -5 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 1. decembris
Emanuels, Arnolds

Ciest nav darbība. Intervija ar skatuves runas pedagoģi un režisori Ainu Matīsu

"Kāpēc mums liekas, ka cilvēks būs neinteresantāks, ja viņam būs izkopta runa?" retoriski vaicā skatuves runas pedagoģe un režisore Aina Matīsa.

Man jāieskatās kalendārā – sazvanīta saka Aina Matīsa, savos cienījamos gados joprojām aizņemta un darbīga. "Man ir viena nodarbība, varam tikties pēc tam," – Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētā profesore, skatuves runas pedagoģe satikšanos noliek Zirgu pastā. Atnākusi agrāk, piespiežu ausi pie durvīm – dzirdama līdzena un rāma Ainas Matīsas balss.

Solīdams, ka noteikti labos kļūdas, obligāti gatavosies cītīgāk un viss būs brīnišķīgi nākamreiz, students klanīdamies dodas prom.

Aina Matīsa 1964. gadā ir absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļu pie kursa vadītāja Eduarda Smiļģa. Dailes teātrī iestudējusi vairākas izrādes, kā arī bijusi asistente Arnolda Liniņa vērienīgajiem inscenējumiem: Elizabete, Anglijas karaliene (1980), Jāzeps un viņa brāļi (1981) un Indulis un Ārija (1987). Abi ar Arnoldu Liniņu izskolojuši Dailes teātra 4., 5., 6. un 7. studiju.

Ainas Matīsas 1986. gadā iestudētā Klēras Būzas komēdija Sievietes, sievietes..., kas krāšņajos Baibas Puzinas kostīmos pulcināja visu Dailes teātra aktrišu ziedu un kļuva par īstu kases grāvēju, repertuārā noturējās vairāk nekā desmit gadu, kopā ar Kārļa Auškāpa iestudēto Džonu Neilandu veidojot kvalitatīvās izklaides bloku. Citos Ainas Matīsas iestudējumos kritiķi uzteica režisores spēju viduvējā materiālā ieraudzīt lielāku vispārinājumu un smalkākas psiholoģiskās nianses.

Kopš 1998. gada Aina Matīsa ir Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves runas asociētā profesore un paralēli pilda skatuves runas pedagoģes pienākumus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālajā nodaļā. Aina Matīsa ir runas konsultante Latvijas Radio un regulāri tiek aicināta par Latvijas Nacionālā teātra, Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra skatuves runas konsultanti atsevišķos iestudējumos.

23. novembrī Aina Matīsa kopā ar Nacionālā teātra režisoru un aktieri Edmundu Freibergu Spēlmaņu nakts ceremonijā Dailes teātrī tiks godināta ar mūža balvu par ieguldījumu Latvijas teātra mākslā.

Vai jūs studentiem mācāt tikai specifiskās tehnikas lietas vai padalāties arī ar atmiņām par laiku, kuru viņi nav piedzīvojuši?

Iznāk jau aizrunāties. Roberts man tikko jautāja: "Bet kas tie šucmaņi tādi ir?"

Dzīvojām skolā, vecākiem bija dzīvoklis ar pāris istabām. Klasēs novietoja vācu karaspēka daļas. Viņi tur uzturējās apmēram divus gadus. Reiz pa pagalmu staigāja divi vīri. Pie vāciešiem jau bijām pieraduši, un mums patika tur skraidelēt. Tie bija divi šucmaņi, un viņiem bija tādi kā lietus apmetņi, tādi paši kā tagad karavīriem – raibi. Tēvs mani parāva aiz rokas sāņis un teica: "Tu ar šiem nesarunājies! Tie nav labi vīri." Arī vēlāk tēvs mūs ļoti uzmanīja un brīdināja, lai mēs ar svešiem cilvēkiem neesam pārāk komunikabli un runātīgi.

Vairā nekā 60 gadu strādājat ar studentiem. Vai un kā viņi mainās?

Man nopietnāka pedagoģija sākās jau tad, kad biju studente. Toreiz tā saucās Latvijas Valsts konservatorija, un tur bija apakšnodaļa – Teātra fakultāte. Bija apmēram 1963. vai 1964. gads, kad kaut kādu iemeslu dēļ vai nu Vera Baļuna pati, vai kāds cits izlēma, ka Olga Bormane ir nevēlama. Vera Baļuna pasauca mani un teica, ka man ir jāiet vokālistiem mācīt aktiermeistarību. Es biju diezgan domīga, bet pirms tam jau Aleksandrs Leimanis man bija licis mācīt aktiermeistarību Jānim Streičam, kurš ienāca kursā vēlāk. Leimanis teica: "Tev viņam ir jāiemāca viss, ko pati proti." Kad runāja par aktiermeistarību, man nāca smiekli. Tas bija absolūts amizieris. Vai bija jāraud vai jāsmejas – man nebija nekādas piepūles to darīt. Man gribējās tam visam piedot klāt arī kaut kādu jēgu.

Par vienu etīdi man vēl tagad ir skumji – kāpēc neviens to neatbalstīja? Biju izdomājusi, ka esmu meitenīte pēc bombardēšanas, ka ir ienācis krievu karaspēks un mana ģimene ir gājusi bojā. Mūsu fakultātē bija klavieres ar izlauztiem taustiņiem – tā, ka nevarēja visu gammu nospēlēt. Es ņemos ar tām klavierēm, mēģinu kaut ko izspēlēt, bet vietām taustiņi ir tukši, un man iesprūst pirksti. Pēkšņi parādās viens krievu karavīrs, kas bija Ģirts Jakovļevs. Mani uzreiz pārņem drebulis. Tobrīd es dziedāju dziesmiņu ar Heines tekstu. Biju pat izprasījusi mammai, lai man iemāca. Tad es nobīstos no Ģirta, sāku tā kā kaut ko pogāt sev vaļā. Man likās – tai vajadzētu iznākt feinai etīdei, bet Kārlis Pamše apskatījās, neko neteica un pat kārtīgi neizanalizēja.

Un jūs to atceraties līdz šim brīdim?

Es atceros, jo pēc tam domāju – viņi nobijās, ka tur ir kaut kāds neērts politisks saturs. Varbūt viņiem nepatika, ka tā vācu meitene ir sajukusi prātā, nevis ar ziediem sagaida krievu tankus. Vislabāk pateicis amerikāņu aktieris Henrijs Fonda – ka vienīgā vieta, kur var justies visbrīvāk, ir uz skatuves, jo neviens nekad nezinās, vai tu smejies savus vai tēla smieklus, raudi savas vai tēla asaras. Man liekas, kas tas ir visnormālākais stāvoklis.

Jūs stāstāt, ka pedagoģijā jūs burtiski aizbīdīja pasniedzēji. Ko jūs pati būtu gribējusi izvēlēties – vairāk strādāt režijā?

Ar stingru atlasi – man tiešām būtu gribējies vairāk nodarboties ar režiju. Bet nekādā ziņā, ka mani kāds bīda, ko es studēšu. Tik ārkārtīgi riebās visa padomju dramaturģija! Vajadzēja pārņemt Alekseja Dudareva Vakaru, kas nav pat vēl sliktākais variants, jo Dimiters saslima un netaisīja tālāk. 80. gados jau parādījās kaut kāda jēga – Aleksandrs Rozovs, Aleksejs Arbuzovs, Edvards Radzinskis, Aleksandrs Volodins. Tie bija labi autori, patiesībā – talantīgi cilvēki. Bet Annas Brodeles un Voldemāra Sauleskalna lugas ar tiem kolhoza agronomiem un sociālistiskajām sacensībām, un slavas kalniem... Nespēju tās lugas nekad līdz galam izlasīt. Mans brālis bija gribējis mācīties teātra fakultātē, bet tēvs viņu apsēdināja un teica: "Dēls, labāk šajos laikos ej mežā, projām no cilvēkiem. Tu taču nespēlēsi lugas par sociālistisko sacensību!" Brālis tiešām beidza mežsaimniecības fakultāti un savu mūžu pavadīja mežā starp kokiem un zvēriem. Tomēr viņš iemanījās darboties Lauksaimniecības akadēmijas drāmas ansamblī, kur strādāja profesionāls režisors – Kārlis Pamše.

Kādā senākā intervijā stāstāt, ka sešu septiņu gadu vecumā esat atklājusi sev lugas un tās jūs ļoti sajūsminājušas. Tas nav bērnam tipiski.

Tā tiešām bija? Nebija īsti ko lasīt, jo mūsu bibliotēka bija izpostīta. Mums bija diezgan daudz labu grāmatu, arī bērniem pirktās. Krusttēvs, kas pieteicās par krusttēvu, zinot, ka bērns palicis bez krusttēva, bija tenors Tālis Matīss. Viņš, kad brauca ciemos, vienmēr veda grāmatas no Rīgas. Mans tēvs bija bitenieks, un, kad mēs atgriezāmies savā dzīvoklī, starp samīdītām šūnām un cilvēku kakām bija Konversācijas vārdnīcas ar izplēstiem vākiem un lapām. Visas grāmatas bija speciāli samīdītas un saspaidītas pa visdziļākajiem dzīvokļa stūriem, gultām un trepēm. Maizes krāsnī bija cilvēka iekakāts tornītis. Es domāju, vai viņš pats līda tajā krāsnī iekšā vai – ielika tā kā maizīti uz lāpstas... Tādu mēs saņēmām dzīvokli pēc krievu armijas ienākšanas. Skaistie Latvju raksti bija sasviesti pie mājas grāvī dubļos un ūdenī. Vilkām ārā žāvēt. Arī Knuta Hamsuna un Selmas Lāgerlēvas kopotie raksti bija turpat starp šūnām un kakām. Man bija kādi 12 gadi, kad izlasīju Dostojevska Noziegumu un sodu. Man tas likās kaut kas šokējošs. Dramaturģiju man atklāja Raiņa Zelta zirgs. Tur bija daudz mistiskā, bet tomēr sapratu. Melnā māte? Nu jā, tā ir tā nāves kundze. Baltajam tēvam ir jābūt pretstatā – Dievs, kāda cita sfēra. Šokēja naturālie momenti – vaicāju pat mammai, vai pareizi esmu sapratusi, ka viņi tiešām tā izdarīja – ņēma gredzenu ar visu pirkstu?! Tā bija viena no trakākajām vietām bērna domāšanā. Kraukļu klātbūtne arī bija briesmīga – tā ir bijis, tā i paliks. Es domāju – nē, kaut kam ir jāmainās! Tā nevar palikt! Sapratu, ka lugas gan ir varen jauka lieta. Tur jaucās kopā iztēle, maza cilvēka attīstīšanās un pieaugšana. Tā kā es jau biju piedzīvojusi pirmo mīlestību, man tajā brīdī likās, ka man pārplīst mazā sirds un ka nekas drausmīgāks nevar būt, man jau bija dzīves pieredze. Es biju iemīlējusies vācu karavīrā. Ziemā viņš mani ar ragaviņām vizināja pa lielo, ledaino skolas pagalmu. Tik ātri kā vējš, katrreiz likās, ka apgāzīsies, bet es nekad neapgāzos un nesasitos. Sarunājos ar viņu kaut kādā nezināmā valodā. Kad viņš saprata, teica – aha, un es viņu iesaucu par Āhu. Kad viņš brauca prom, viņš teica, ka grib atvadīties no tās meitenītes. Viņš pacēla mani augšā. Man liekas, ka es pirmoreiz biju pie sveša cilvēka krūtīm. Es ar visu mazo ķermeni – kājas kaut kur karājās – jutu, ka esmu augšā pie viņa. Viņš mani turēja, cieši piespiedis klāt, un nekā neteica, un tad nolika zemē. Man likās, ka manī kaut kas sagrūst...

Dramaturģijā nav gulošo dzīves momentu un lēno, garo, garlaicīgo gabalu, tur ir daudz vairāk savu pārliecību aizstāvošu momentu, kategoriskas nostājas, problēmu un prasību, ļoti daudz aktīvas gribas darbības. Tur nav nekā tāda – brauca pret kalnu, un rati čīkstēja, strautiņš un putniņi... Bet es netieku ar to braucienu uz priekšu. Lugās visu laiku notiek! Cilvēki sarunājas, un ir interesanti atšifrēt, kas tur vispār notiek. Par to jau Jevgeņijs Vahtangovs runāja – spēlējiet gribas darbību, nespēlējiet jūtu stāvokļus. Ciest nav darbība. Vaidēt nav darbība. Protestēt ir darbība. Cīnīties pret kaut ko ir darbība. Aizstāvēt ir darbība. Mierināt ir darbība.

Vietnē Periodika.lv ir pāri par 500 ierakstu, ievadot jūsu atslēgvārdu, jo jūsu vārds ir piefiksēts arī katrā intervijā, kur jūsu neskaitāmie bijušie studenti jūs piemin un saka paldies. Andrejs Žagars, piemēram, žurnālā Kino 1983. gadā ir izteicies: "Nevaru iedomāties, kas būtu noticis, ja man nebūtu tik iejūtīgas pedagoģes kā Aina Matīsa un Ērika Ferda. Viņu pacietība bija bezgalīga. Tāpat kā viņu ticība un mīlestība."

Es arī Andrejam Žagaram esmu pateicīga, īpaši par vienu lietu. Arnolds Liniņš nomira 1998. gadā. Deviņdesmito gadu sākumā mani pārsteidza briesmīgi skaļā bļaustīšanās par mākslas stagnātiem, starp kuriem es arī tiku ierindota. Tobrīd tā sāka jau noklust. Nekādas manis gribētas sadarbības ar padomju varu nebija. Bija nemitīga peldēšana pret straumi.

Bet izstāstiet, lūdzu, līdz galam, par ko jūs esat pateicīga Andrejam Žagaram!

Kad Liniņš nomira, man telefonā atskanēja zvans no Andreja. Viņš arī pirms tam mani bija saucis uz operu – es gribu, lai jūs sēžat un pasakāt, ja es daru muļķības. Žagars nedarīja muļķības, viņš ļoti labi strādāja. Viņš man piezvanīja un teica: "Skolotāj, es negribu, ka šovakar, kad Liniņa vairs nav, jūs sēžat viena pati savās mājās un bēdājaties. Es jums aizbraukšu pakaļ, aizbrauksim uz Osiris un pasēdēsim." Es teicu: "Jā, labi, Andrej." Velnam arī ir sava elle – tā ir cilvēkmīlestība. Andrejam tā bija bagāta.

Vai leģendārajā Tautas kinoaktieru studijā jūs strādājāt ar tādām pašām metodēm kā tagad?

Kaut kādā skatījumā principi ir ļoti līdzīgi, bet ir lietas, ko es šodien varbūt darītu citādā formā. Kino pats ļoti lielā mērā māca metodi. Kino cilvēka seja sešas reizes tiek palielināta. Tātad sešreiz tiek palielināti arī meli. Operators ir pilnīgi neitrāls cilvēks, kurš savā objektīvā redz – kāpēc viņš tur tā vaibstās?

Es studijā līdzīgi kā Brehta lugā reizēm biju Šen Te un reizēm – Šui Ta. Reizēm par "ļauno brālēnu" pārvērtos pamatoti, lai aizstāvētu savus studiju jauniešus un neļautu nevienam par viņiem izplatīt kaut kādas klačas. Man nekad ar disciplīnu nav bijis nekādu problēmu. Reizēm studenti ir atklājuši, ko viņi ir nolēmuši bastot un atnākt pie manis.

Vēlētos saprast, ko īsti nozīmēja jūsu un Arnolda Liniņa tandēms režijā? Vai būtu pamats to salīdzināt ar Eduarda Smiļģa un Felicitas Ertneres sadarbību? Kā sadalījāt ietekmes sfēras mēģinājumu procesā? Pie daudzu izrāžu nosaukumiem rakstīts – iestudējuši Arnolds Liniņš un Aina Matīsa. Kas slēpjas aiz mazā vārdiņa "un"?

Pirmkārt, es ļoti ātri sapratu, ka tam cilvēkam teātris nav rotaļlaukums, ka tā ir viņa ļoti dziļa nopietnība. Viņš bija miris, bet nebija nomiris. Liniņš gulēja klīniskajā nāvē. Ārsts bija pateicis, ja ievedīs kādu mazu bērnu, viņš būs jāatvieno no mākslīgās elpināšanas aparāta. Kā par brīnumu – neieveda. Liniņš palika dzīvs. Viņš bija sapratis, ka viņam nav lemts aiziet. Liniņam vairs nebija nekā cita kā fanātiska vēlēšanās ar savu darbu un vēstījumu, ko gribēja ietvert izrādēs, runāt par to, kādi ir cilvēki un kādi viņi varētu būt. Viņi ir grēcīgi, un viņiem ir kļūdas, bet cilvēki tomēr varētu mainīties, līdz ar to visa dzīve varētu mainīties. Neviens jau to nepamanīja... Liniņš bija vienīgais režisors, kurš nekad nerunāja tikai par sevi vai Dailes teātri, bet latviešu teātri kopumā. Liniņš no visas sirds gribēja pierādīt, ka latvieši, lai nu ko, bet teātri nespēlē sliktāk kā citur pasaulē, ka viņiem pietiek sapratnes un spēka, lai darītu to tikpat labi. Liniņš negāja pirmizrādēs klanīties skatuves centrā, vienmēr palika sānos. Viņš nekad nesēdēja zāles priekšā, bet dežūrkrēslā zāles beigās mazā būcenītī, lai pie vajadzības varētu skriet pie aktieriem uz aizskatuvi. Mēs nekad nesēdējām kā divi režisori zālē kopā blakus krēslos.

Es tiešām vairāk strādāju ar dialogiem, nevis lauzīju galvu par scenogrāfiju. Izrādes koptēla savākšana – gaismu lietas, mūzika – tas vairāk bija Liniņa ziņā. Ja varēju, strādāju vairāk ar aktieri. Kā es to izdarīju? Ļoti vienkārši – sakot, ka tā ne un ka šis man neliekas labākais variants, lai pameklē kaut ko labāku.

Runas pedagoģes Zanes Daudziņas grāmatā Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī ir iekļauta intervija ar jums, kurā oponējat viedoklim, ka pārliecīga runas tehnikas izkopšana aktieri var padarīt mākslīgu un sabojāt viņa organiku. Ironizējat – "ja viņš svepst, lai svepst, ja tik to var saprast". Vai pareizi saprotu – jūs aizkaitina viedoklis, ka organika tiek saprasta tādējādi, ka katrs runā kā māk?

Nu, tad jau arī dzīvē nelabosim vispār neko, arī tiem, kas nav aktieri! Nelabosim juristu, deputātu runu, neviena runu, jo viņi taču ir tik oriģināli ar visiem mīnusiem, kas viņiem piemīt. Viņi ir tik ļoti dabiski! Tad jau arī īstu urīnu čurāsim spainītī cilvēkam deguna galā! Esam tādi, kādi esam. Nu tad atpakaļ pie dabas, pie mežonības! Runāsim deguna rezonatorā, nevērsim muti vaļā. Man tā ir ērtāk, galvenais, ka draugi nesūdzas, es viņiem patīku tāpat (parodē – U. A.). Kāpēc mums liekas, ka cilvēks būs neinteresantāks, ja viņam būs izkopta runa? Ne jau brunčos vai pielīmētā bārdā slēpjas dziļākā atbilde, kas ir tēls. Es to formulēju pavisam vienkārši – tēls ir ļoti konkrēta, individuāla cilvēka domāšanas veids. Visu nosaka tas, kas ir viņa smadzenēs, – vai viņš staigā vienmēr pletētā kreklā ar tauriņu vai viņš uzskata, ka tās ir pupu mizas – es varu nenovilkt kreklu divas nedēļas. Visam ir saknes, kāpēc tas cilvēks ir tāds vai šitāds. Vide, kurā viņš ir audzis, nosaka to, kas ir galvā. Man Latgalē bija jāreģistrē bērni, kuri dzīvoja kopā ar aitām un nezināja, kurā gadā viņi ir dzimuši, cik viņi ir veci un kas viņi tādi ir. Kā kādā lugā bija teikts – neprasiet aitu ganam labas manieres.

Vakar pārlasīju Zaratustru – tur sākumā Dievs bija gars, pēc tam – cilvēks Jēzus Kristus, un pēc tam viņš pārvērtās par pūli. Smiļģis vārdu "pūlis" vienkārši ienīda, nevarēja ciest. Man arī ir bail no cilvēkiem, kad to ir daudz.

Kā jūs vērtējat publisko profesiju pārstāvju runas līmeni publiskajā telpā?

Skolas nenosaka visu, bet skolas ir vajadzīgas. Ir ļoti talantīgi cilvēki, un ir apdāvināti cilvēki. Ir ģēniji, un ir ļoti labi sava aroda meistari, kuri nav ģēniji, bet brīnišķīgi cilvēki. Šķiet, valodniekam Andrejam Veisbergam lūdza nosaukt kādus labus paraugus, kas labi runā. Viņš iepauzēja un teica – Ojārs Spārītis ļoti labi runā. Viņam ir mazliet baltvācu maniere. Un tad viņš teica: "Vēl man ļoti patīk, kā Eduards Liniņš runā." Tajā brīdī es ļoti noskumu, sapratu, ka bumbas krīt ļoti tuvu manā dārziņā un mums ir ļoti maz ko izvēlēties. Tas ir ļoti mānīgs priekšstats, ka visi aktieri labi runā. Labi runā tikai daži.

Jūsu dēls tiešām ļoti labi runā. Vai esat devusi viņam padomus, vai tas ir iedzimts talants?

Neko! Es domāju, ka man ir zināms gēns no mana tēva, iespējams, arī kaut kas no Liniņa senčiem. Cilvēkus ar tembrāli skaistu balsi, gaišu sapratni, nevis ar salkanu, bet laipnu, domājošu, pašcieņas pilnu, organizētu uzvedību Latvijā es redzu ārkārtīgi reti. Tā runāja Valentīna Freimane, kura nekad nekliedza. Viņa varēja pateikt nopietnas lietas bez ārdīšanās. Tas jau ir tas augstākais.

Vai esat jau apdomājusi, ko Spēlmaņu nakts ceremonijā teiksit atbildes runā, saņemot balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā?

Kā tur bija Hamletam? Vārdi, vārdi, vārdi. Nekādu nebijušu jēgu es nedomāju celt ļaužu prātiem priekšā. Varu pateikt tikai to, ka mani dzīve ir ļoti lutinājusi. Ārsti mani pāris reižu ir atvilkuši atpakaļ, manu sirdi dakteri ir redzējuši un nogriezuši plaušām vienu gabaliņu. Bet par to es nerunāšu. Manis lutināšana ir izpaudusies tādējādi, ka visu mūžu pamatā esmu strādājusi tikai ar jauniem cilvēkiem, lai gan mani pirmie studenti bija vecāki par mani. Arī tie, kas ir bijuši veci, pret mani ir bijuši ļoti mīļi. Jaunībā es drusciņ niekojos, un Ēvalds Valters ieraudzīja mani ar cigareti – vai tad tu, meitiņ, arī? Nē, nē, es tikai mājās. Valters teica – ja tu sakreņķējies, iedzer vīgriežu vai viršu tējiņu, bet to gan nedari! Es tiešām atmetu smēķēšanu – 1982. gada 12. maijā. Harijs Spanovskis man iedeva pēdējo cigareti. Tā bija Elita. Es teicu – šī man būs svētku diena – es vairs nekad nesmēķēšu.

Vija Artmane un Artūrs Dimiters teātra bufetē ēda griķus ar to smirdīgo kotleti, kas peldēja ūdenī, un runāja dialogus no Elizabetes, Anglijas karalienes: "Kas paliek pāri, spēka karalien? Spēkpilna pārliecība, ka tieši jūsu laikā Anglija ir kļuvusi par lielvalsti." Es sēžu un ēdu savu kotleti. Visiem likās, ka viņi runā par sadzīvi, bet viņi runāja savu dialogu.

Lielās formulas patiesībā ir vienkāršas. Mēs taču gribam nosargāt cilvēcību. Tātad mērķis ir skaidrs – viss, ko mēs darām, pakārtojas tam. Ir jāsasprindzinās un jāizsauc labākais, uz ko tobrīd ir spējīgs inteliģenta latviešu cilvēka prāts, ja mēs esam gribas un ideju cilvēki. Ar skatu rītdienā, kuru mēs katrā ziņā gribam redzēt labāku. Tad diezgan daudz tomēr var izdarīt. Reizēm mani aizkaitina pavisam pieņemamas un labas lietas. Es nošņācos kā klaburčūska, kad dzirdu, ka man ļoti mīļa meitene saka – jā, man teātrī ļoti patīk seksuālas fantāzijas. Es domāju – šobrīd? Tieši tagad? Šajā brīdī Latvijā ir ļoti svarīgi piedāvāt seksuālas fantāzijas? Kvantumā, katrā izrādē?... Teikšu kā vienā lugā: "Kas attiecas uz teātri, es eju uz kino." (Smaida.) 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja