Džezā var iemīlēties. Es iemīlējos šajā mākslas formā, jo tā māca, kā radīt un izpaust sevi, – saka starptautiskā džeza mākslinieku konkursa Riga Jazz Stage īpašais viesis amerikāņu bundzinieks un vokālists Džeimisons Ross. Viņš gan strādās žūrijā un vērtēs jaunos talantus, gan uzstāsies konkursa noslēgumā kinoteātrī Splendid Palace 9. aprīlī plkst. 19. Savukārt 10. aprīlī plkst. 18 mākslinieks muzicēs koncertzālē Cēsis. Kopā ar viņu Rīgā un Cēsīs uzstāsies Korijs Ērvins (Hammond ērģeles) un Riks Lolars (ģitāra).
Daudzpusīgā amerikāņu ritmiskās mūzikas zvaigzne Džeimisons Ross, kurš Latvijā pirmoreiz viesojās festivālā Rīgas ritmi 2019. gadā, vienā personā apvieno šķietami neiespējamo. Būdams fenomenāls mākslinieks gan pie bungām, gan dziedot un abas šīs jomas apvienojot autentiskā, nedalāmā savijumā, viņš liek pasaulei arvien no jauna apbrīnot savu radošo pašatdevi, māksliniecisko brīvību un neaptveramo dabasbērna mīlestību uz mūziku. Spriediet paši – vispirms sevi pieteicis kā spilgts bundzinieks, viņš 2012. gadā uzvarēja prestižajā Teloniusa Monka džeza izpildītāju konkursā, taču balvai Grammy 2015. gadā tika izvirzīts kā dziedātājs, turklāt – par savu debijas albumu.
"Džeimisons Ross ir gan talantīgs perkusionists, gan apdāvināts vokālists, bet viņa vislielākā dāvana ir tā, ka viņš patiesi mīl mūziku, ko rada," mūziķi raksturojis amerikāņu džeza žurnāls DownBeat. "Lai arī džeza vēsturē jau bijuši bundzinieki, kuri var dziedāt, – Badijs Ričs, Greidijs Teits –, nenāk prātā neviens, kura vokālais talants pārspētu viņa pamatnodarbošanos. Līdz parādījās Džeimisons Ross," uzsver izdevums Jazz Times.
Mūziķa ceļu tik neparastās sliedēs virzījusi pati dzīve, jo tieši uzvara Teloniusa Monka konkursā, kuru viņš ieguva kā bundzinieks, viņam deva iespēju 2015. gadā izdot debijas albumu Jamison, kurā pretēji tā izdevēja Concord Jazz gaidītajam viņš vēlējās izpausties dziedot. Jaunais mākslinieks spītīgi palika pie sava, un tieši šis albums viņam atnesa Grammy nomināciju labākā džeza vokāla albuma kategorijā. Kopš tā laika klajā nācis vēl viens Džeimisona Rosa albums All For One (2018), un drīzumā dienasgaismu ieraudzīs jau trešais viņa autoralbums. Džeimisona Rosa mūzika izceļas ar saulainumu un pāri malām plūstošu sirsnīgumu plašā stilu amplitūdā starp džezu, blūzu, R&B, soulmūziku un gospeļiem.
Pirms savas otrās vizītes Latvijā Džeimisons Ross sniedza telefoninterviju KDi.
Vai atceraties savu pirmo braucienu uz Rīgu 2019. gadā?
Ja godīgi, tad ne visai daudz. Atceros, ka pasniedzu meistarklasi. Tas bija patiešām forši. Atceros, ka tajā pašā vakarā, kad uzstājos, muzicēja vokāliste Džūdita Hila. Atceros, ka toreiz Rīgas ritmos uzstājās vokālists, pianists un ģitārists Džons Klīrijs, kuru es labi pazīstu, jo esam spēlējuši kopā. Tas bija jauki pavadīts laiks, tāpēc ar lielu prieku tagad atgriežos.
Vai koncertā Rīgā spēlēsiet kaut ko īpašu, jaunu?
Šoreiz ieradīšos kopā ar savu ērģeļu trio. Es par to ļoti priecājos, jo izdevība uzstāties ar ērģeļu trio nav bieža. Savukārt konkursa dalībniekiem ir lieliska, ļoti vērtīga iespēja redzēt darbībā mūziķi, kurš tikko bija bijis viņu snieguma tiesnesis konkursa žūrijā. Maijā vai vēlākais jūnijā klajā nāks mans trešais albums. Rīgā līdzās skaņdarbiem no jau iepriekš izdotajiem ierakstiem atskaņošu mūziku no šī albuma. Albums sauksies Jamo – tā mani dēvē draugi. Albums ir par mani, manu dzīvi, par to, kāds esmu. Tas ir godīgs, atklāts stāsts par to, kas esmu nevis kā mākslinieks, bet cilvēks.
Par sevi vēstījāt arī savā pirmajā albumā, un arī tas nosaukts jūsu vārdā – Jamison.
Tas bija par mani kā mūziķi, bet šis ļaus dziļāk ielūkoties manī pašā, tajā, kas esmu kā cilvēks, vīrietis. Šis ir daudz personiskāks stāsts par manu dzīvi. Cilvēki uzzinās, kas ir Džeimo! Turklāt šis ir mans pirmais neatkarīgais projekts, kuru veidoju pats savā mūzikas ierakstu kompānijā. Vēl gribu piebilst, ka man kā izpildītājam un autoram šī būs pirmā patstāvīgā turneja Eiropā.
Man gan šķita, ka esat apceļojis pasauli krustu šķērsu!
Jā, savā pirmajā ceļojumā uz Eiropu devos jau 19 gadu vecumā, kad mani savā turnejā pieaicināja dziedātāja Karmena Landija, pie kuras mācījos jauno mūziķu programmā Betty Carter’s Jazz Ahead Kenedija centrā Vašingtonā. Man, tik jaunam mazpilsētas džekam, tas nāca kā brīnums. Tā kopā viņas grupā ceļojām septiņus gadus, un tas bija notikums, kas mainīja visu manu dzīvi. Tieši toreiz man radās ticība, ka es varu kļūt par profesionālu mūziķi. Esmu spēlējis arī Jauno mūziķu metropoles orķestrī Vācijā, taču šī beidzot būs mana pirmā patstāvīgā Eiropas turneja.
Toreiz pirmajā lielajā ceļojumā uzstājāties arī Krievijā un Ukrainā, kur tagad plosās karš.
Tas bija pirmais, par ko es domāju, kad sākās šis briesmīgais karš. Toreiz uzstājāmies Kijivā un Simferopolē, un par to man ir visgaišākās atmiņas. Ukrainā atklāju, ka tur ir sava tauta, kurai ir sava kultūra. Tas, ka to tagad posta karš, ir ļoti skumji. Kas zina, varbūt kādreiz atkal varēšu doties turnejā uz Ukrainu…
Klausoties jūsu pirmo uzstāšanos Rīgā, bija sajūta, ka esmu lieciniece neatkārtojamam, aizrautīgam mūzikas tapšanas rituālam. Tā tikai likās, vai mūzika tiešām dzimst tieši uz skatuves?
Būtībā tā ir. Šis ir labs jautājums. Vienmēr, kad spēlēju uz skatuves, rodas kaut kas jauns, svaigs, un tā notiek arī tāpēc, ka mainās publika. Katru reizi, kad spēlēju citiem cilvēkiem, pārvēršas arī mūzikas sniegums – tas notiek jau atkal citā veidā. Man patīk tikties ar jaunu auditoriju, jo tad viss mainās. Ir jauna enerģija telpā, jauna iedvesma, jauna saruna. Katru savu uzstāšanos gaidu kā jaunu piedzīvojumu.
Kāda publika jums pašam ir vismīļākā – jaunieši, cilvēki brieduma gados, erudīti džeza pazinēji vai nepieredzējuši, bet ziņkārīgi klausītāji? Impulsīvi reaģējoši vai uzmanīgi un savaldīgi, disciplinēti?
Man patīk spēlēt visdažādākajai publikai. Man patīk gan skaļa, redzami atsaucīga publika, gan uzmanīgi klausītāji. Tas ir ļoti atšķirīgi un rada arī atšķirīgu izpildījumu. Spēlējot es jūtu savu publiku un cenšos būt ar to kontaktā. Tieši publika ir tā, kas dara mūziķu izpildījumu dzīvu. Klausītāji ir neatņemama mūzikas daļa.
Kā atrodat pareizo veidu, kas piemērots tai vai citādai publikai?
Meklēju dažādas iespējas katru reizi no jauna, jo vienādas publikas nav. Tā nekad neatkārtojas, pat ja runājam tikai par Ameriku vai arī tikai par Japānu, Ķīnu vai Meksiku. Ļoti svarīgi ir būt ar klausītājiem kopā pa īstam un tieši konkrētajā brīdī. Māksliniekam ir jābūt patiesam – tad radīsies kontakts ar zāli, un tas piešķirs mūzikai jaunu elpu. Atceros, ka klausītāji Rīgā bija ļoti atsaucīgi, atvērti.
Džezs ir piedzimis Amerikā, taču ir piedzīvojis ļoti interesantu attīstību visā pasaulē. Ir daudz dažādu džeza veidu, un vēl jo vairāk veidu, kā to izbaudīt un pieredzēt. To, ko pats spēlēju un dziedu, es mēdzu dēvēt par soulmūziku, taču tas ir blūza, R&B, džeza improvizācijas sajaukums. Tas viss ir kopā. Džezs ir plaša pasaule, un tā ir ļoti dažāda atkarībā gan no mūziķiem, gan klausītājiem.
Vai jūsu mūziķa identitātē dominē bungu spēle vai balss?
Tas viss kopā ir mans džezs, es nevaru izvēlēties un neredzu būtisku atšķirību. Esmu ieguvis augstu novērtējumu abās jomās, un tās abas kopā veido manu mākslinieka identitāti. Esmu nevis dziedātājs vai bundzinieks, bet vienkārši mūziķis – cilvēks, kurš mīl mūziku. Bungu komplekts ir tikai viena sastāvdaļa šajā stāstā.
Reiz esat teicis, ka iedvesmu smeļaties vienkārši savā mīlestībā uz mūziku.
Esmu uzaudzis mūziķu ģimenē, mūzika mani dziļi uzrunā kopš agras bērnības. Vienmēr sajūtu tās pozitīvo spēku, un mūzika ir mans dzīvesveids – telpa, kurā es dzīvoju. Mūzikā es varu sarunāties ar cilvēkiem jebkur pasaulē.
Ko darījāt un kā reaģējāt, kad šo sarunu uz diviem gadiem pārtrauca Covid-19 pandēmija?
Mana koncertdzīve pilnībā apstājās, bet es neskumu, jo beidzot varēju būt kopā ar ģimeni – ar sievu un mūsu astoņus gadus veco meitiņu. Beidzot varēju būt tēvs uz pilnu slodzi. Pandēmijas laiku pavadīju ārpus mūzikas, izņemot to, ka ierakstīju savu jauno albumu. Godīgi sakot, man ļoti patika mana pandēmijas laika dzīve, jo tā bija iespēja būt kopā ar ģimeni. Tā mani iedvesmoja, jo mūziķa dzīve taču neļauj bieži būt mājās. Es izbaudīju šo ģimenisko laiku.
Kur bija pati pirmā jūsu skatuve?
Tā bija baznīcā. Es piedzimu un uzaugu Džeksonvilā Floridā muzikālā un ļoti reliģiozā ģimenē. Mans vectēvs bija mācītājs un tēvoči arī, viņi visi spēlēja mūziku. Vispirms es muzicēju baznīcā. Spilgti atceros, cik ļoti tas man patika. Mācības mūzikas skolā un viss pārējais bija pēc tam.
Kāpēc pametāt Ņujorku – dinamisko džeza aprites centru – un pārcēlāties uz Ņūorleānu?
Šī vieta man ir lielisks iedvesmas avots. Ņūorleānas Universitātē izstudēju maģistrantūrā un nu kopā ar ģimeni dzīvoju jau desmit gadu. Man vienmēr patīk tur atgriezties. Man Ņūorleānā patīk tās kultūra, māksla, gaisotne, vide, ēdiens. Ņūorleāna ir džeza dzimtene, un tur joprojām var sajust vēstures klātbūtni – joprojām dzīvas folkloras tradīcijas un mūzikas daudzveidību. Šīs pilsētas emocionālā gaisotne ir iedvesmojoša. Tur notiek mākslinieciska eksplozija.
Savukārt Ņujorka, kuras džeza dzīvē pulcējas labākie no labākajiem, ir vieta, kur iespējams strauji izaugt, attīstīties un "apbružāt" zobus, spēlējot kopā ar ļoti daudziem mūziķiem. Es tur daudz iemācījos un ieguvu savai attīstībai, jo pati galvenā skola ir reāli spēlēt kopā ar citiem mūziķiem. Tā ir dzīva tradīcija, ko nevar apgūt tikai akadēmiskās studijās un grāmatās. Ir nepieciešama prakse, pieredze. Taču par vietu, kur pa īstam varu mūzikā īstenot sevi tā, kā pats vēlos, man kļuva Ņūorleāna.
Ko uzskatāt par savu visbūtiskāko uzdevumu, sava darba jēgu?
Mūziķa talants ir dāvana, kurā ir jādalās ar citiem. Es komunicēju ar klausītājiem caur mūziku. Esmu laimīgs, ja mana mūzika sniedz cilvēkiem prieku, pozitīvas emocijas, ja tā viņus iedvesmo un palīdz pārvarēt dzīves grūtības, raizes, sāpes. Mūsu uzdevums ir radīt mākslu, kas iedvesmo cilvēkus. Mūziķim ir jābūt atvērtam, brīvam un iedvesmotam, lai viņš spētu būt tīrs filtrs mūzikas plūsmai. Būt mūziķim – tā ir garīga prakse un dzīvesveids, nevis darbs. Mamma man vienmēr teica: ja tu izvēlēsies darbu, kuru mīli, tev nevienu dienu savā dzīvē nebūs jāstrādā.