Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Dokumentālā spēle: intervija ar Ilonu Brūveri

Ilonas Brūveres dokumentālā filma Versija Vera ceļo uz Kanādu. Savu uznācienu gaida Oskars Stroks_._Ievērojamā padomju tēlniece Vera Muhina tikai priecātos, uzzinot, ka dokumentālā filma Versija Vera, kuru par viņu pirms dažiem gadiem uzņēma režisore Ilona Brūvere, marta vidū būs skatāma Starptautiskā Monreālas dokumentālo filmu festivāla Art FIFA konkursa programmā.

Žūrija konkursam ir atlasījusi 40 filmu no visas pasaules, kas atbilstoši prestižā festivāla sūtībai pauž īpašu skatījumu uz mākslu un mākslinieka pasauli. Par dokumentālās spēles žanru un radošajiem jaunumiem Izklaidei stāsta Ilona Brūvere. Vai apskatījāt tēlnieces Veras Muhinas «konkurentus» Monreālas festivāla programmā?Man tam nav laika, jo pašlaik ir šausmīgi daudz darāmā. Priecājos, ka filma ir ieinteresējusi tieši Kanādu, jo dokumentālais kino kā tāds būtībā ir izmiris. Mums ir televīzija, sociālas tēmas, ko risina ar publicistiskām metodēm. Protams, mēs tā varam darīt, bet, ja tas vien ir palicis, – ir garlaicīgi, jo dokumentālais kino ir ļoti plašs jēdziens un piedāvā neiedomājamas dimensijas. Šīs dimensijas savā kino kanādieši vienmēr ir pratuši izmantot: dramaturģiskā uzbūve un iespēja uztvert vizuālās valodas tik dažādās gradācijās tajā robežojas ar – saku  pa vecam – mākslas filmu. Spēlfilma ir tāds Naumaņa (Normunds Naumanis – L. K.) izgudrojums. Būtībā jau dokumentu arī var izspēlēt – radīt iespēju skatītājam atraktīvākā veidā uztvert kādu vēsturisku materiālu. «Dokumentāla spēle» ir tas, ar ko nodarbojaties jūs.Jā. Es izmantoju vēsturiskus materiālus un nevis atrādu tos, bet gan ar spēles elementiem radu interesi par filmas varoni un laiku. Tas ir sarežģīts žanrs, taču strādāt ir interesanti, jo tā ir kā laipošana uz naža asmens. Ir jābūt uzmanīgam, izvērtējot katru niansi. Blakus daudzām nodarbēm portretžanram jūsu daiļradē – vai tas būtu televīzijas formāts vai kino – vienmēr bijusi nozīmīga loma. Kāpēc?Tas bieži vien ir bijis atkarīgs no pasūtījuma, tomēr neapšaubāmi mani ļoti interesē cilvēki. Labprāt par viņiem rakstu, veidoju televīzijas portretus, taču nedomāju, ka veidotu tādas filmas, ja man būtu scenārists. Es nevaru uzrakstīt tik izcilu scenāriju, kādu man vajag, un, skatoties apkārt, neatrodu arī tādu scenāristu. Atrast interesantu personību un par viņu pastāstīt – tik daudz es spēju izdarīt. Visvairāk mani interesē cilvēki, kuru dzīvē ir noticis daudz. Kaut gan «nekas» ir interesantāk nekā «it kā kaut kas...». Runājot par lielajiem kino portretiem, mani saista daudzslāņainas personības, kā arī kultūrvēsturiskā vide un vizuālās interpretācijas iespējas.Kā sabalansējat radošo dzīvi ar darbu Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienībā (Ilona Brūvere ir komunikāciju un mediju projektu vadītāja – L. K.)?Pa dienu es rakstu preses relīzes un sazinos ar žurnālistiem. Vakarā un naktī – rakstu ko citu, filmēju vai montēju. Mūsmājās tiek strādāts nepārtraukti. Mans vīrs (Artis Rutks – L. K.) ir mākslinieks, dizainers, un brīvdienas vai brīvi vakari mums ir reti. Protams, kādā brīdī viss kļūst tik ļoti apgrūtinoši, ka vairs negribas neko. Valsts un pilsēta ir atbalstījusi jūsu dokumentālās filmas Tapieris ražošanu. Kāpēc izvēle kritusi par labu tango karalim Oskaram Strokam?Vienreiz ieslēdzu radio – Daiga Mazvērsīte stāstīja par viņa mūziku un viņu pašu. Es iegādājos brošūriņu krievu valodā, kurā par Stroka dzīvi bija rakstīti zili brīnumi. Stroka jaunība pagāja XX gadsimta sākumā ekonomiskās krīzes laikā. Dzīve bija nežēlīga un prasīja nenormāli avantūristisku pieeju, lai vispār ar to tiktu galā. Strokam vienmēr bija parādi, viņš aizsāka dažādus biznesus – atvēra krogus, grāmatu un nošu veikalu, asināja nažus Centrāltirgū. Mēģināja turpināt biznesu Parīzē, brauca spēlēt uz Ķīnu, Japānu, devās uz Berlīni laikā, kad ebrejiem tas bija bīstami. Viņš vairākkārt mainīja dzīvokļus, tāpēc ka nebija spējīgs par tiem samaksāt. Atklājas gluži vai komediantisks žanrs, un es domāju, ka traģiskajam ir jābūt tādā absurdi komiskā mērcē, citādi tas kļūst gaudeni un garlaicīgi. Oskara Stroka tango bija nenormāli liriski, romantiski – tie visi bija veltīti viņa nelaimīgajām mīlestībām. Mūziku filmai rakstīs Goran Gora. Būs interesanti, kā viņš šo ebreju mūziku interpretējis. Protams, būs arī Stroka tango. Galvenajā lomā ir aktieris Jakovs Rafalsons, savukārt Stroks jaunībā – Gints Grāvelis. Liktenīgā sieviete – Marija Bērziņa. Piedalās arī Andris Bulis. Aktierproves, ko veidojām pirms diviem gadiem, tika demonstrētas kā neliela filma, lai līdzekļu piešķīrēji sajustu filmas estētiku. Manuprāt, šī notikuma iespaidā Jakovs ir pierunājis Rīgas Krievu teātra vadību, un teātris ir paspējis pirmais – jauniestudējums Tango ar Stroku ir gatavs, 10. martā būs pirmizrāde.  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja