"Viņa nepalika tikai kā uzplaiksnījums. Ļoti spilgta, pārliecinoša un vērtīga dzeja. Daina Sirmā ir sakustinājusi ne tikai mūsu literatūras gaisu, bet arī valodu," uzskata dzejnieks Jānis Vādons. Ļoti latviska dzejniece. Īstums, savpatnība, vienkāršība, viedums, nospriegots klusums, īpaša dabā, folklorā un vēsturē sakņota poētika. "Pašas tēls - kaut kas no naivisma gleznas, kaut kas no Mediņa čella ārijas," raksturo izdevniecības Pētergailis vadītāja Inguna Cepīte.
No izbrīna: "Kas ir Daina Sirmā?" pēc debijas dzejas krājuma Kailsals 2012. gadā, par kuru dzejniece saņēma Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju, un nupat iznākušā Iekšpagalma Daina Sirmā ir kļuvusi par notikumu latviešu dzejā. Dzejas klausīšanās autores sniegumā krājuma atvēršanā nepārspīlējot ir transcendentāls piedzīvojums. Vēlreiz to var piedzīvot 13. septembrī plkst. 18 Doma dārzā pasākumā Pilsētu iekaro miers, kur dzeju lasīs gan Daina Sirmā, gan Anna Rancāne, Jānis Rokpelnis, Rudīte Losāne, Inese Zandere, Eduards Aivars, Jānis Elsbergs. Muzicēs čellists Jānis Pauls.
Visus pārsteidz jūsu dzejas meistarības briedums. Kāpēc jūs tik ilgi slēpāties?
Vienkārši tā ir noticis. Jaunībā, studiju gados, rakstīju dzejoļus kā visi. Lāga nesanāca. Tad es to visu noliku malā un daudzus gadus darīju ko citu. Strādāju skolā, audzināju klases, bērnus, bija lielas slodzes, dzīvoju laukos. Tad pēkšņi kaut kas notika. Formāli notika tā, ka aizgāju mācīties Literārajā akadēmijā Dzejas meistardarbnīcā pie Ronalda Brieža. Bet bez ambīcijām kļūt par rakstnieci vai dzejnieci. Tikai tāpēc, ka man patīk dzeja, vienmēr esmu lasījusi, un likās interesanti paskatīties no daiļrades laboratorijas puses. Bet visas šīs nodarbības ar saistošiem mājasdarbiem, kurus es sāku pildīt, bija tik vilinošas un iesaistošas, - tā tas pamazām aizgāja. Tas nav izskaidrojams. Man gan Amanda Aizpuriete teica - tik un tā tev neviens netic. Bet tā nu ir - tici, vai netici.
Lai arī jūsu dzejas balss ir neatkārtojama, to tomēr var ievietot tradīcijā, kur jānosauc Vizma Belševica, Broņislava Martuževa. Vai izjūtat šādu garīgo radniecību?
Jā, protams. Martuževa un Belševica kā leģendāras personības ar savu dzīves stāstu, uzskatiem, patriotismu ir ļoti ietekmējušas. Es jau agrā bērnībā mācēju no galvas Indriķa Livonijas hroniku (V. Belševicas dzejolis Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām - U. A.). To man tēvs iemācīja. Man patīk klasiskā dzeja - smaga, balādiska. Vilis Plūdons, Jānis Akuraters, Veronika Strēlerte. Politiski un patriotiski ievirzīta dzeja - tā ir viena no manām ierosmēm. Plus - man ārkārtīgi patīk jaunie autori - Arvis Viguls un Artis Ostups, Krišjānis Zeļģis un Anna Foma. Cik viņi ir brīvi un atraisīti, pasaules kultūrā un dzejā sakņoti.
Jūsu jaunība pagāja aiz dzelzs priekškara, kad atšķirībā no šodienas jaunajiem dzejniekiem nevarēja brīvi braukāt pa pasauli un sasūkties kultūriespaidus. Nevar vairs atgūt šo brīvību?
Jā, tas ir kaut kas cits. Man atkal ir cita iespaidu piesūkšanās. Esmu visu mūžu dzīvojusi laukos, vienā pagastā. Turklāt Dikļu pagastā ir dzīvojuši arī mani senči gan no tēva, gan mātes puses. Padomju laikos mēs bijām kā visi ļoti nabadzīgie, kas nekur nebrauc. Nebija arī mašīnas. No šodienas acīm man šķiet, ka pasaule vairāk bija vertikāla. Mēs pazinām visus cilvēkus. Zinājām visus māju stāstus un leģendas. Dabā zinājām visas norises. Sīki un smalki. Šodien ir citādi. Kaut kur jau es paspēju aizbraukt, kad nokrita dzelzs priekškars, bet pasaules elpu neesmu sadabūjusi organiski. Vairāk esmu braukusi ekskursijās.
Jūsu dzejā Latvijas vēsture ir teju kā dzīva būtne - ar roku sataustāma. Cik saprotu, izsūtīšanas un Sibīrijas motīvs jūsu dzīvē nav tikai motīvs. Kā tas ir skāris jūsu ģimeni?
Pirmkārt, es ceru, ka vēsture nav vēsture, bet mūsdienas ar vēstures tēliem. Tā es vēlējos. Nerakstu par vēsturi vēstures pēc. Man tēvs ir bijis prom astoņus gadus. Kad viņš atgriezās, apprecējās, un tad piedzimu es. Esmu pirmā paaudze pēc Sibīrijas. Esmu dažus gadus jaunāka par Māru Zālīti, piedzimu tieši pēc Staļina laika. Viņa piedzima Sibīrijā. Man varbūt tās atmiņas nav tik skaudras, bet tēva stāsti no pašas bērnības, protams, nāk līdzi. Viens dzejolis ir tieši no šīm atmiņām sabūvēts. Viņš jau bija uz nāves robežas, badā, svēra kādus četrdesmit kilogramus un jau bieži taigā meža darbos zaudēja samaņu. Viņš teica, ka ir izglābies, domās pārceļoties uz nākotnes laiku. Ir domājis, kā viņš atgriezīsies, kā iekops dārzu, kuras grāmatas lasīs, kur ko stādīs, ka apprecēsies. Tad man radās vīzija, ka es vēl nedzimusi esmu izglābusi sava tēva dzīvību.
«Es guļu tēva sapnī sniegbaltos autiņos»
Jā. Viņš gan tik sentimentāls nebija, neteica man acīs, ka būtu sapņojis par savu meitiņu. Bet to jau var iedomāties. Tad es uzliku drūmos kontrastus, kā viņš raktuvēs paklūp, tūlīt varbūt viņu uzraugi sit, kaut kas nogrūst pār galvu, un tad ir tas sapnis - sniegbaltos autiņos bērns.
Ubi Sunt recenzente Līvija Baumane raksta: "Nerodas iespaids, ka šī sieviete būtu laimīga, bet nevarētu teikt, ka viņa ir nelaimīga. Arī rezignēta nebūtu atbilstošākais apzīmējums. Sieviete ir kā zeme, kas savulaik daudz ziedējusi, daudz izaudzējusi, bet nu ir kaila." Vai šī liriskās varones izteiktā dramatiskā dzīves izjūta piemīt arī jums dzīvē?
Jā. Tas ir saistīts arī ar vecumu. Tāda izjūta šajā laikā. Man ir 55 gadi, ir lūzums. Bērni ir pieauguši, un virsotnes ir sasniegtas. Pamazām ir jākāpj lejup, un tas ir jāapzinās. Un tas ir dramatiski. Līvija Baumane ir brīnišķīgi uzrakstījusi. Ļoti, ļoti precīzi. Nav jau ne laimīgs, ne nelaimīgs. Graujoši iedarbojas arī tas, ka jāatvadās no iepriekšējās paaudzes. Pēc tēva un mātes aiziešanas ir sajūta, ka stāvi kraujas malā, nav vairs aizmugures. Tas viss ir dabiski un jebkuram, bet tas ir ienācis dzejoļos. No tēva un mātes tēla es netieku vaļā. Viņu tēli man ir daudzviet. Nāk līdzi gan dzīvē, gan arī dzejā. Tas jau normāli.
Vairāki dzejoļi ir veltīti Oskaram Kalpakam. Kāpēc izcēlāt tieši šo vēsturisko personību?
Man ļoti patīk braukāt pa Latviju un skatīties mazos muzejus, piemiņas vietas un pieminekļus. Tad man liekas, ka zeme ir dzīva un mani uzrunā. Bieži pameklēju gidu, kas pastāsta par vietām, kas nav īsti tūrisma objekti. Kalpaks jau, protams, uzrunā no citas puses. Mani satriec daudzi momenti viņa dzīvē. Iedomājieties, cilvēks ar ārsta un mācītāja aicinājumu kļūst karavīrs, jo viņam nav līdzekļu izglītoties. Vienīgā iespējamā izglītība, kas ir par brīvu, viņam ir karavīra izglītība Irkutskā, 8000 kilometru no mājām. Padsmit gadus viņš ir projām. Viņu, jaunu zēnu, ieliek apspiest piektā gada nevainīgos protestantus. Tās divas dabas…Pirmā pasaules kara kaujās viņi cilvēkus kāva kā cūkas - ar durkļiem. Un par to viņam ir Svētā Jura un Svētās Annas ordenis! Vēl tāda pretruna, ka viņš ir spēlējis vijoli. Acīmredzot psihoterapijai savam pulkam. Pats viņš krīt no savējo lodes, un zeme viņu neņem pretī. Vispirms viņu apbedī 1919. gadā Liepājā, pēc tam pārapbeda dzimtas kapos. Vēl viens paradokss, ka no visas tās asinspirts dzīva paliek vijole. Tie ir reāli fakti, un es par to arī rakstu, ka Madonas bērnu mūzikas vidusskolā spēlē Kalpaka restaurēto vijoli. Gandrīz uzskatāmi, ka skaistums glābs pasauli. Tā ir mūžīgā sadursme. Cilvēki spēj radīt brīnumskaistas lietas un turpina arī viens otru slaktēt. Ļoti uzrunā detaļas.
No kādām detaļām Iekšpagalmā ienācis gleznotājs Marks Rotko?
Zināmā mērā nejaušība. Aizbraucu uz Daugavpili, paklausījos visus stāstus. Daugavpils cietoksnis - kas tur viss nav, tik blīvi! Tajā mazajā teritorijā. Tur ir dzīvojuši tūkstošiem karavīru, tajā pašā laikā - tur vēl pirms cietokšņa bija jezuītu mūku katedrāle. Katedrāle ir sagrauta, un zem drupām ir pīšļi. Šķiet, ka arī daba tur karo pret militārismu. Lasīju, ka Daugava drupina mūri, ūdenstece nav noregulēta... Un vienā brīdī tur ienāk mākslas brīnums, ienāk Rotko ar savu ģeniālo teicienu "klusums ir precīzs, klusums ir akurāts". Pēkšņi visas Eiropas mākslas cilvēki dodas uz šo baismo vietu, kur zem sagrautās katedrāles guļ ticīgie mūki, nelaimīgie cietēji. Beigās to visu vājprātu gadsimtu garumā iekaro ar klusumu.
Esat arī latviešu valodas un literatūras skolotāja Valmieras Valsts ģimnāzijā. Kādā dzejolī rakstāt "mēs tik sekli dzīvojam". Jums kā literatūras skolotājai ir iespēja rādīt citu ceļu. Kā tuvojaties jauniešiem?
Es kopā ar jauniešiem jūtos ļoti labi. Domāju, ka problēmas bieži vien ir pārspīlētas. Jaunieši ir lieliski, tikai citādi. Viņi ir brīvi, ar daudzām iespējām, ar bezgala daudzām interesēm. Nepieņemu uzskatu, ka būtu pagrimums vai jaunieši nelasītu. Protams, lasa mazāk, bet attīsta sevi citādāk.
Vai, jūsuprāt, vidusskolēniem ir jālasa lielie kultūrvēsturiskie romāni Zaļā zeme, Mērnieku laiki, Rīga?
Tie arī ir mīti. Izglītības standartā nav vārdā nosaukts neviens rakstnieks un neviens daiļdarbs. Ir jāveido izpratne par literatūras virzieniem, jāmāca žanri - romāni, dzeja u. c. Skolotāji izglītības standartu paši var piepildīt ar savu saturu, mācīt, kurus romānus vēlas.
Jūs neizvēlaties Zaļo zemi?
Nē. Ir jāskatās, lai darbs būtu piemērots, lai tas uzrunātu.
Ko piedāvājat kā alternatīvu - paraugu latviešu klasiskajam romānam?