Līdz 26. jūlijam galerijā Māksla XO skatāma mākslinieces jaunākā izstāde Mežā. Eduards Roess, kurā «galvenajā lomā» ir mazs pabalējis melnbalts fotouzņēmums, retro cakainām maliņām, kam vienam pašam atvēlēta vesela telpa. Pavecs pāris. Vīrietis brillēs vicina spieķi pret fotogrāfu. Vairāk dullojas nekā dusmīgs. Aiz muguras sēž sieviete lakatiņā un jaunas meitenes starojošā vēlīgumā nolūkojas uz «vīra gabala» ālēšanos. Izstāde tikko atklāta, bet neticami darbīgās mākslinieces darbnīcā jau top tērpi Mihaila Bulgakova Zojas dzīvolim Indras Rogas režijā. «Šausmīgi sarežģīts gabals. Kā jau Bulgakovs. Daudzslāņains un tā ievelk! Sākums ir tāds, ka pilsētā ir šausmīgs karstums un visi līmējas gar sienām, mirst un ģībst, tieši tāds kā tagad (intervija notiek svētdien, 30. jūlijā – red.). Vakar man jau likās – kāds staigā aiz muguras,» smejas māksliniece, kuras darbnīcā visās malās ir spoguļi. Krievu klasikas vilni turpinās arī Felika Deiča Mežaiņa (A. Čehovs – red.) iestudējums Valmieras Drāmas teātrī, bet kulminācija būs nākamā teātra sezona leģendārajā Maskavas Dailes teātrī (MHAT), kur pēc veiksmīgā V. Sigareva Kareņina iestudējuma tā pati radošā grupa – režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, piepulcējot komponistu Jēkabu Nīmani, – uzaicināta iestudēt Aleksandra Suhovo-Kobiļina triloģiju Krečinska kāzas, Lieta un Tarelkina nāve.
Kas tā ir par fotogrāfiju, no kuras sanāk vesela izstāde?
To man parādīja papus. Tiešām nesaprotu, kur viņš pirms tam to bija slēpis. Mums citreiz Baznīcas ielā pie vecākiem notiek pasēdēšana, un tad tiek ņemta ārā kaste ar fotogrāfijām. Melnbaltās bildes. Ļoti daudz, jo savulaik paps pats bildes kopēja. Principā mēs visas fotogrāfijas zinām no galvas. Pēkšņi uzpeldēja šī bilde, kas ir tas Eduards Roess. Fotogrāfija ir uzņemta Ainažos 50. gados. Tā dāma, kas ir redzama fonā, ir viņa jaunā draudzene. Iepriekšējā sieva tika novesta tik tālu, ka viņa aizgāja uz mežu un sajuka prātā. Tas ir jauki (smejas) – stāstam.
Mani interesēja veco cilvēku tēma, kas man joprojām ļoti patīk. Fotogrāfijā likās ļoti dīvaini, ka kundzīte tik labvēlīgi smaida par to nešpetno veci. Nu tāda mīlestība! Jo vairāk skatos uz bildi, jo man liekas, ka viņš tieši viņas dēļ ir ņiprs un iet ar štoku virsū. Bildē var skatīties un atklāt emocijas no jauna. Tad, kad paps pateica, ka tā ir vectēva jaunā draudzene, viss bija skaidrs. Jaunas jūtas.
Es sākumā fotogrāfiju uztvēru kā sev nepiesaistītu. Likās, ka izstādē nav jāstāsta par vecvectēvu. Jo, tiklīdz to uzraksta uz papīra, liekas, ka stāsts pārņem sajūtu. Iespējams. Bet, protams, izstādes atklāšanā visi prasīja. Es dzirdēju – kāds jau pārstāsta citam. Tas ir tieši tā, kā tam stāstiņam ir jādzīvo.
Piesakot izstādi Vecums (galerija Māksla XO, 2010, nominēta Purvīša balvai), uzsvēri, ka tev ir svarīgi parādīt – par vecumu iespējams arī ironizēt, «tas nav tikai kaut kas skumjš un traģisks». Vai vienmēr var?
Ironizēt būtu veselīgi visu laiku, jo tas atrauj no parastā skatpunkta un pagriež visu citādi. Patiesībā būtu labāk ironizēt par sevi nekā par citiem. Ja tu ironizē par citiem, tas tev vienmēr atnāk atpakaļ (smejas). Tai robežai ironijas ziņā, protams, jābūt ļoti neaizskarošai. Ja blakām ir tieši tāds pats otrs cilvēks tavā vecumā – nevis bērni, mazbērni un nevis jaunāks –, ja ir atbalsts kā šajā bildē, tad tu vari ironizēt, jo esi uz līdzīgiem pamatiem.
Es braucu uz Nacionālo teātri ar diviem tramvajiem, jo man ir slinkums iet (smejas). Man patīk tramvajā vērot cilvēkus. Tie cilvēki, kas ir pa divi, viņi harmoniski vienojas, pat ja strīdas un visu laiku viens otru baksta. Viņi pilnīgi mierīgi var par visu ironizēt. Tie neapmierinātie ir tie, kas ir vieni. Bet tas jau tā visur dzīvē jebkurā vecumā. Neapmierināts ir tas, kurš ir pilnīgi viens, kuram nav kam atdot enerģiju vai kaut kādu savu devu informācijas.
Vai cilvēks ir viens vai kopā ar kādu, tavuprāt, ir liktenis vai tomēr paša izvēle?
Paša izvēle ir tādā ziņā, cik tu daudz pats tiec skaidrībā ar sevi. To es esmu pārbaudījusi uz sevis. Ja tu nesaproti, ko tu gribi, tev arī attiecības ir tādas. Varbūt tas izklausās kā no mācību grāmatas, bet tā ir. Kamēr netiec skaidrībā par savu dzīves asi, tev ir kaut kādas attiecības, bet tās ir tādas, lai aizbāztu caurumus, iespējams. Tāpēc jau es sāku gleznot to vecumu. Man likās tik žēl, ja cilvēks saprot, ko viņš grib, un dabū to tikai pašā vecumā. Tā, ka vairs nav laika to izbaudīt. Tāpēc man visu laiku gribas ātrāk tikt ar sevi skaidrībā, dzīvot un to izbaudīt. Nevis «tad jau skatīsies, kā būs, un tad jau redzēs», bet tieši tagad. Liela daļa cilvēku dzīvo kopā. Bet kas no tā sanāk? Vai tas sniedz gandarījumu? Tādā ziņā es esmu mazliet maksimāliste. Ja tu dzīvo vai kaut ko dari kopā, gribas līdz maksimumam, lai ir tiešām pa īstam, nevis tādā puskājā.
Pēc izstādes tev nāksies iegrimt krievu dramaturģijā. Tev ir īpaši tuvi autori?
Man vispār patīk lasīt krievu valodā. Es iemācījos lasīt vispirms krieviski, tikai pēc tam latviski. Man lasīt iemācīja vecaistēvs. Pirmais, ko viņš man iemācīja no galvas, bija Čukovska Muha Cahatuha. Ļoti mīļš dzejolis. Mamma (gleznotāja Helēna Heinrihsone – red.) ir ļoti daudz lasījusi krieviski. Viņa jau bērnībā lasīja tādus gabalus, ko es tikai tagad lasu. Atceros diskusiju ar vecvecmāmiņu un mammu. Manai vecvecmāmiņai šausmīgi nepatika Čehovs, jo viņš izsmej inteliģenci. Ironizē. Man savukārt Čehovs patīk. Tieši tas, kā viņš ironizē, ir tik smalki, ka tulkotā veidā to nekādi nevar saprast. Šis «būtu jau labi, bet vai tad nu varēs...». Tā ir ironizēšana, kas man patīk.
Ar kuru no Čehova trim māsām jūties visradniecīgāk?
Negribētos asociēties ne ar vienu. Viņš ir tik nomācošs, savā ziņā bezcerīgs. Tā tiekšanās, kaut tu skaidri zini – viņas nekad to nedabūs… Bet, piemēram, es varētu asociēties ar tēvoci Vaņu (smejas).
Man vecaistēvs 18 gados uzdāvināja sēriju – pasaules literatūra krievu valodā. Man patīk Cvetajevas dzeja. Krievu valoda ir tik satriecoša...Var just saknes, katrs vārds ir izaudzis no kaut kurienes. Lasīju rakstu par vārdu «krasnij» (sarkans – krievu val.). Krasnaja ploščadj. Tas ir skaistais, nevis sarkanais laukums. Bulgakovs man patīk. Meistaru un Margaritu es izlasīju 14 gados, man to Maskavā iedeva mammas draudzene. Iesietu tādā samizdatā. Atceros, lasīju lidmašīnā visu ceļu no Maskavas līdz Rīgai. Atnācu mājās un lasīju, lasīju, lasīju, kamēr visu izlasīju. Liekas jocīgi, ka kāds mēģina Meistaru un Margaritu iestudēt teātrī. Uzfilmēt vēl var. Maskavā redzēju vienu uzvedumu. Man tas likās šausmīgs.
Jūsu Kareņins Maskavas Dailes teātrī ir novērtēts ļoti atzinīgi, kāda kritiķe pat pieteica kā potenciālo sezonas notikumu. Piecas recenzijas Maskavā, kur ir simtiem teātru, ir nopietns kompliments. Kritiķi Reiņa Suhanova scenogrāfiju raksturo kā high-tech stilā ieturētu un Vronski sauc par mūsdienu hipsteru. Ko tev tas nozīmēja kā kostīmu māksliniecei? Nācās pētīt Maskavas aktuālo modi?
Tur man ļoti patika strādāt, jo šuvējas bija brīnišķīgas dāmas. Pat ne šuvējas, bet viņiem tur ir tāds departaments, kas visu menedžē. Piemēram, Jeļena Petrovna. Viņa nekad nesteidzas. Smalki pirksti ar gredzeniem. Tu redzi, ka viņā iekšā ir paaudžu paaudzēs nodots cēlums. Mēs ar viņu braucām ar metro uz audumu veikaliem, un viņa mācēja iznest savu dāmas tēlu cauri visām miskastēm. Ziemā mēs nesāmies šaušalīgus gabalus pa sniega putru! «Nu, Annuška, kak vi, uspevaiķe?» (Nu, Anniņ, vai tiekat līdzi? – no krievu val.) Vienam mētelim man bija iecerēta kažokādas apdare, un viņa saka: «Aiziesim nopirksim, ja vajadzēs.» Tad abas dāmas saskatās, viena kaut kur aiziet, atnes milzu maisu un izber uz galda – viss galds bija nokrauts ar ūdeles kažokādas gabaliņiem! Man pilnīgi elpa aizsitās. Es tīri sievišķīgi sāku rakņāties. Teicu: «Ārprāts! No kurienes jums tāda bagātība?!» Nu, mēs jau nemaz visiem to nerādām, tikai tiem, kurus mīlam. Lūk, ar to es tiešām varu lepoties. Viņām patika, ko viņas te šuj un menedžē. Tad, kad mēs aizbraucām jau par nākamo izrādi runāt, viņas tiešām, mani redzot, bija priecīgas.
Viesturs Meikšāns intervijā saka (Lauku Avīze, 20.07.12), ka triloģijā nekritizēs šodienas Krieviju, ko XIX gadsimta ironiskais absurdists Suhovo-Kobiļins pieļautu, jo uzskata, ka pārāk maz zina, lai to varētu atļauties. Vai tev ir priekšstats, kā krievu inteliģence patlaban jūtas Putina Krievijā?
Diemžēl ir sanācis tā, ka padomju periodā bija ļoti daudz mākslinieku, kas brauca šurp. Maniem vecākiem bija draugi, tādā veidā tika uzturēti sakari ar viņiem, tika diskutēts. Tad, kad iesākās visa tā atdalīšanās un Latvijas patstāvības process, arī inteliģentie cilvēki apvainojās un sakari kopš tiem laikiem vairs nav palikuši. Bet tie, kas tagad pamazām tiek dibināti…Mēs izvairāmies par to runāt. Protams, viņi kritizē un vēršas pret pastāvošo iekārtu, tas pats par sevi saprotams, bet tur ir arī ļoti daudz kā cita – emocijas pret Krieviju kā pret dzimteni. Protams, tu kritizē Putinu, bet tev ir arī lepnums par Krieviju. Tas ir ļoti jūtīgi. Viņi to visu uztver personiski.
Kā Ņikitas Mihalkova vecākā meita Anna 1993. gada dokumentālajā filmā Anna. No 6 līdz 18 uz tēva jautājumu, vai viņa mīl Krieviju, brīdi klusē, samulst, tad sāk raudāt un aizskrien pa lauku.
Ja attiecības nav tādas, ka tu sēdi ar vīnu visu nakti un diskutē, jautājumam par Krieviju un politiku nemaz nevar ķerties klāt. Es vismaz izvairos. Tas ir pat intīms jautājums.
Kad mēs ielidojām Šeremetjevas lidostā, man parasti pretim bija šoferis. Vienreiz viņš jau kuro reizi man atbrauc pretī un saka: «Ziniet, brauksim pa citu ceļu, lai jūs redzētu, kā vēl var iebraukt Maskavā.» Mēs braucam, tur ir sabūvētas baisas mājas, un es tā uzmanīgi skatos uz viņu. Šoferis saka: «Koņečno, ja ņe strašnij, ja prosto hotel pokazaķ, kak v Moskve živut!» (Es neesmu briesmīgs, vienkārši gribēju parādīt, kā Maskavā dzīvo – no krievu val.) Tā ir tā viņu ārkārtīgā beznosacījuma sirsnība, kas vismaz man nodzēš visas negācijas. Mēs katru gadu bērnībā ar vecākiem braucām uz Maskavu. Protams, Maskava tagad ir daudz savādāka. Nesavākta emocionālā ziņā. Vecās mājas, un pa vidu iebliezti milzu raupji, robaini stikla kluči.
Ja tev Maskavā kāds miljardieris teiktu – Anna Ivarovna, man tik ļoti patīk jūsu stils, dodu pasakainu bagātību, uzzīmējiet manas ģimenes portretus – lidmašīnu un suni arī. Vai tu apsvērtu piedāvājumu?
Drīzāk, ja viņš palūgtu dizainēt kādu apģērbu, es par to padomātu. Uzgleznot? Nē. Manā izpildījumā tas ir gandrīz nereāli. Zīmēt vai gleznot es viņu noteikti neņemtos. Jau privāti taisīt kādam apģērbu ir šausmīgi grūti. Lai gan man taisni pavasarī tagad bija vairāki pasūtījumi. Uzzīmēt – tas ir līdzīgi, kā cilvēks aiziet pie zīlnieces un gaida, ka viņa pateiks tieši to, ko viņš grib. Tad, kad tev pasaka vai parāda kaut ko ne tā… Es pieņemu, ka miljardieris nenovaldītu savas emocijas (smejas). Es laikam tomēr atteiktos.
Bail, ka nošautu?
Nuja. Nē, man negribas līst iekšā tur, kur nav mana joma. Katram, man liekas, jāapzinās savas robežas. Nav kauns pateikt, ka es to nevaru. Galīgi ne.
Tava mamma gleznotāja Helēna Heinrihsone intervijās ir stāstījusi, kā ir audzināta pati un kā audzinājusi arī tevi – labāk palasi, traukus nomazgās kāds cits. Vai tu esi to novērtējusi?
To teica tā mammas vecmāmiņa, kurai nepatika Čehovs. Dieva dēļ, es neesmu snobs. Bet, kad es iepazīstos ar cilvēkiem, grāmatas – tas man ir viens no kritērijiem. Neapzināti to ievēroju. Man bija kāds pasūtījums – filmēšanas vajadzībām vajadzēja iet uz cilvēku mājām, fotografēt vidi. Kad iegāju vairākos dzīvokļos, likās – ārprāts, kaut kā šausmīgi pietrūkst. Tik neomulīgi, pat nevar saprast – kāpēc. Pēc tam skatos fotogrāfijas – tur vispār nav grāmatu. Bet tas jau nenozīmē, ka es bērnībā būtu izlasījusi visu pasaules literatūru. Taisni otrādi. Es to tikai tagad ņemu pie saknēm.
Ne jau par kvantitāti stāsts. Pati attieksme, uzstādījums ir brīnišķīgs.
Tieši tā attieksme plus vēl kādi optimisma gēni panākuši, ka man tagad viss šausmīgi patīk. Man patīk mazgāt traukus. Man patīk ravēt, jo man nekad neviens to nav licis darīt. Es no rīta pieceļos – man patīk mazgāt iepriekšējās dienas traukus no rīta. Sakārtoju domas un visu nākamo dienu, un man tā nav nekāda problēma. Ir kaut kādas sadzīviskas lietas, kas man krīt uz nerviem, bet tiešām man viss patīk. Atceros no bērnības, es vasarā dzīvoju pie omammas Saulkrastos kooperatīvu vasarnīcā, blakus dzīvoja kaimiņi, kuri audzināja savu meitu, kā pienākas. Es gulēju līdz vienpadsmitiem, vai nu līdz cikiem man ienāca prātā gulēt, bet kaimiņu meitene jau bija izravējusi dārzu un nomazgājusi traukus, un vēl visu kaut ko palīdzējusi. Es gulēju, lasīju. Kad pēc pusdienām gāju saukt: «Vizma, nāc ārā spēlēties!», viņai bija jāmazgā trauki (smejas). Es arī savai meitai nelieku mazgāt traukus. Mūsu kaimiņi vasarnīcā noteikti domāja, ka es esmu šausmīgi izlaists, izlutināts bērns, kuram nav nekādu pienākumu, un tā arī bija. Bet vai tas nozīmē, ka es par sliktāku cilvēku esmu izaugusi?
Diez vai. Tā čakluma lieta bieži ir pārspīlēta.
Jā, diez vai. Man liekas, nevajag bojāt bērnam viņa laimes sajūtu, jo kad tad viņš vēl tādu dabūs? Tādu pilnīgu laimes, brīvības sajūtu, kad tev katra diena ir tavs personisks piedzīvojums, – nevajag ielikt bērnu kalpa režīmā.
Man tas liekas pareizi. Cilvēks taču nevar visu dzīvi veltīt kalpošanai. Lai vismaz sākumā viņš ir brīvs. Tad varbūt arī pēc tam viņš tieksies būt brīvs. Un beigās jābūt brīvam. Es ar skaudību skatos uz ārzemju pensionāriem, kuri ir tik nodrošināti, ka viņi var atkal būt kā bērni. Mana mammas māte dzīvo Dānijā jau daudzus gadus, un mēs vairākas reizes esam bijušas ciemos. Viņiem tas sociālisms ir tādā līmenī, ka vecie cilvēki ir kā bērni. Viss ir tā nodrošināts, ka viņi atkal ir kā bērnudārzā. Nekas nav jādara. Grupiņās brauc apkārt pa ārzemēm, atkal skatās un priecājas. Tas cikls ir sanācis tik harmonisks.